Jau kādu laiku norisinās diskusija, vai Latvijai nepieciešams diskriminācijas novēršanas likums.
Jau kādu laiku norisinās diskusija, vai Latvijai nepieciešams diskriminācijas novēršanas likums. Satversmes 91. pantā noteikts, ka “visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā; cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Cik izsmeļošs ir šis pants?
Tas, cik efektīvi Latvija cīnās ar diskrimināciju, pēc dažādām pazīmēm ticis vairākkārt apspriests starptautiskajā līmenī, izskatot Latvijas ziņojumus par dažādu saistošo starptautisko dokumentu īstenošanu. Tomēr šis diskusijas aspekts, manuprāt, vienmēr paslīdēja garām plašākas sabiedrības uzmanībai, jo svarīgāki šķita citi starptautisko komiteju ieteikumi – ziņas par problēmām cietumos, tiesu pārslogotību, nepilsoņu vēlēšanu tiesībām vai tamlīdzīgiem jautājumiem. Tagad, pakļaujoties ES spiedienam, lai Latvija izpilda Eiropas Padomes (EP) direktīvas par vienotas attieksmes principu pret personu neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības prasības, ātri tika izveidota darba grupa, lai izstrādātu grozījumus attiecīgajos tiesību aktos vai varbūt pat atsevišķu likumprojektu.
Pēc ilgām diskusijām Saeimā iesniegts Diskriminācijas novēršanas likumprojekts. Tas definē ne tikai klasisko diskrimināciju, bet arī tās paveidus (tieša, netieša diskriminācija un personas aizskaršana); atrunā gadījumus, kad atšķirīga attieksme netiek uzskatīta par diskrimināciju; personas aizsardzības pakāpi publiskajā un privātajā jomā un, kas ne mazāk svarīgi, personas tiesības prasīt atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Ja šis likums tiks pieņemts, tas kļūtu par mehānismu, ar kuru Satversmes 91. pants tiks īstenots dzīvē.
Var uzskatīt, ka šis pants būtu interpretējams Latvijai saistošo starptautisko dokumentu un ES tiesību kontekstā. Tomēr šī nasta ierēdnim vai tiesnesim, nerunājot par indivīdu, būtu par smagu. Daži no šiem standartiem ir pietiekami viennozīmīgi, kamēr citi piešķir valstīm rīcības brīvību, un tie visi ir “izmētāti” pa dažādiem dokumentiem.
Nevienota likumu interpretācija ir tikai viena no problēmām, kas saistīta ar diskriminācijas definīcijas trūkumu Satversmes 91. pantā. Neuzskatu, kā būtu iespējams ierosināt disciplinārlietu, administratīvā pārkāpuma lietu vai krimināllietu, pamatojoties tikai uz to, ka ir pārkāptas Satversmē noteiktās tiesības. Nedz Latvijas likumi definē pārkāpumu, nedz arī likums nosaka piemērojamo sodu.
Līdzīgi ir ar iespēju vērsties tiesā ar prasību atlīdzināt radītos zaudējumus vai kaitējumu. Augstākās tiesas (AT) plēnums specifiski izslēdza Civillikuma paplašinātu interpretāciju attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzību, norādot, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatus nosaka tikai Civillikuma 19. nodaļas pirmās apakšnodaļas 2. daļa. Ar to tika izslēgta iespēja piemērot Civillikuma 1635. pantu, kas nosaka vispārēju pienākumu atlīdzināt kaitējumu. Lai gan AT plēnuma lēmums nav tiesību akts, tas skaidro likuma normu. Būtu neloģiski cerēt, ka tiesas likumu interpretēs citādi.
Tas, ka valsts nevar saukt pie atbildības par darbību, kas likumā nav definēta kā pārkāpums, ir viens no demokrātijas pamatprincipiem.
Vai diskriminācijas izskaušana Latvijai ir aktuāla?
Daži var apgalvot, ka starptautiskās saistības ir viena lieta, bet Latvijas realitāte – pavisam cita. Vai mēs netaisām vētru ūdens glāzē, regulējot jautājumu, kas Latvijai varbūt nemaz nav tik svarīgs? Lai gan uzskatu, ka šis jautājums ir pietiekami aktuāls, nolēmu to papētīt praksē un atradu dažus, manuprāt, visai pārliecinošus piemērus.
Latvijā speciālā dienesta (piemēram, policisti, robežsargi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādājošie) darbinieki nevar saņemt bērna piedzimšanas pabalstu.
Likumā noteikts, ka ēkām jābūt piemērotām invalīdiem ratiņkrēslā, tomēr valdība šo likumu pilnībā neīsteno, lielākajā daļā ēku invalīdi iekļūt joprojām nevar. Tas savukārt ierobežo invalīdu iespējas izvēlēties darba vai mācību vietu, saņemt pakalpojumus vai pat palīdzību.
Pajautājiet sev, cik daudzi no jums strādā vai mācās kopā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Cik bieži cilvēks tiek uzskatīts par nederīgu tikai tāpēc, ka viņam ir fizisks vai psihisks trūkums?
Manuprāt, šie piemēri norāda uz problēmas aktualitāti un prasa tās risinājumu.
Vai likumam jānošķir, pēc kurām pazīmēm diskriminācija ir pieļaujama, pēc kurām – ne?
Tas vairāk ir politisks nekā juridisks jautājums. Valstīm ir zināma rīcības brīvība, uzskaitot pazīmes, pēc kurām var konstatēt diskrimināciju. Visbiežāk tiek vai nu vispār izslēgtas, vai nu ierobežotas iespējas konstatēt diskrimināciju pēc personas seksuālās orientācijas vai vecuma. Latvija nav izņēmums. Mūsu likumdevējam ir strikti iebildumi pret seksuālās orientācijas kā diskriminācijas pazīmes iekļaušanu likumā.
Kāpēc tā? Valsts pārvalde tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu. Neviens taču neatbrīvo homoseksuāļus no nodokļu maksāšanas, tad kāpēc atļaujamies teikt, ka viņu intereses netiks aizsargātas, jo viņiem ir “nepareiza” orientācija? Vai tautas ievēlēti pārstāvji var atļauties sadalīt vēlētājus “labajos” un “sliktajos”? Neatceros nevienu gadījumu, ka kāda partija vai deputāta kandidāts būtu atteicies no saņemtajām balsīm, jo tās bija saņemtas no “nepareiziem” vēlētājiem.
Varbūt tomēr mūsu valsts nodokļu maksātāji ir pelnījuši, lai šis likums būtu pietiekami atvērts, lai konstatētu diskrimināciju individuālajā gadījumā, ņemot vērā situācijas īpatnības? Pat ja nav patīkami atzīt, ka persona var tikt diskriminēta arī pēc visai neparastām pazīmēm.
Saīsināti no www.politika.lv
