Par mīlestību runāts ļoti daudz. Taču tā allaž ir aktuāla tēma.
Par mīlestību runāts ļoti daudz. Taču tā allaž ir aktuāla tēma. Mīlestība katram nepieciešama kā gaiss, ko elpojam, un ūdens, ko dzeram. Kas ir šī brīnumainā pieķeršanās otram? Par to diskusijā ar četriem mīlestībai atvērtiem vīriešiem.
Vai jūs esat pa īstam mīlējuši sievieti?
Gatis Baļutis (G.B.): Jā!
Raimonds Biedrītis (R.B.): Jā, esmu mīlējis un vēl joprojām mīlu to cilvēku, bet liktenis lēma mums nebūt kopā.
Sandris Jarbušs (S.J.): Man šķiet, jo vairāk satiecies ar kādu, jo skaidrāk jaušama mīlestība. Nenotiek tā, ka jau pirmajos randiņos esi iemīlējies līdz ausīm, un saproti, ka tā ir vienīgā, īstā meitene. Kamēr nebūsi izmēģinājis kaut ko citu, nenovērtēsi, kas ir bijis.
R.B.: Piekrītu. Man bija līdzīgi. Mēs izšķīrāmies. Tikai tad sapratu, ko patiesībā esmu zaudējis. Neveiksmīgi tika mēģināts to atkal rast citos cilvēkos. Atliek vien sērot par to, kas reiz bijis.
Valdis Veinbergs (V.V.): Es divreiz esmu precējies. Vienreiz manā dzīvē bijusi īsta mīlestība, taču varu vien piekrist, ka, tikai izjūtot iemīlētā zaudējumu, sāc saprast, cik ļoti viņš ir nepieciešams. Tas ir kā visu laiku bērt cukuru pie kafijas un pēkšņi to vairs nedarīt. Cukura pietrūks, taču mēs meklēsim tam aizvietotāju, piemēram, konfektes. Tomēr nav tā, kā rakstīts grāmatās, ka mīlestības dēļ esi gatavs atteikties no pēdējā maizes kumosa un nepamanīt īpašajā cilvēkā slikto.
R.B.: Tā ir. Mūsu laikos vairs nav Romeo un Džuljetu. Katrs esam vairāk vai mazāk egoists.
Ja reiz mīlestības esamību aptver ar īpašā cilvēka zaudējuma rūgtumu, vai tas nozīmē, ka jāizslēdz lolotais sapnis ar īsto partneri nodzīvot mīlestības caurstrāvotu mūžu?
V.V.: Ir arī ideāli pāri, kuru sejās arī pēc daudziem kopā pavadītiem gadiem jaušams mīlestības pilns skatiens.
S.J.: Es to neapstrīdu, bet pārsvarā gadījumu jūtas tomēr kļūst piezemētākas.
R.B.: Man ir teorija, ka cilvēka dzīve ir cikliska. Vispirms sieviete ar vīrieti satiekas un tiek izveidotas attiecības. Nākamais cikls ir laulības, pēc tam ģimene un bērni. Loģiski, ka ar cilvēku, kuru diendienā redz, rodas nesaskaņas.
S.J.: Tā ir rutīna.
R.B.: Trešajā ciklā nesaskaņas ar bērnu palīdzību tiek dzēstas, jo vecāki savu mīlestību, kas reiz bija vienam pret otru (varbūt izdzisa, varbūt vēl ir saglabājusies), dod bērniem. Ja kāda no šiem cikliem nav, nu tad “sorry” (piedodiet – angļu val.), varam tik diskutēt un sērot par to, kas bijis un zaudēts.
V.V.: Ar bērniem ir interesanti. Man ir četri. Pēc pieredzes varu teikt, ka jebkurš nākamais bērns ir šķērslis uz sievietes mīlestību. Viņa to atdod mazajām atvasītēm.
R.B.: Mīlestība ir ķīmija. Tā ir kā narkotikas. Tu, pieņemsim, sāc ar marihuānu. Pīpē, pīpē, bet prasās kas stiprāks. Mīlestību var pielīdzināt heroīnam.
S.J.: Augstākais punkts, ja?
R.B.: Jā. Var zīmēt līkni. Proti, pēc pirmajiem narkotiku vielu mēģinājumiem ir kaifiņš, kas pamazām izplēn. Ar mīlestību ir tieši tāpat. Tā ar laiku, ar gadiem noplok.
S.J.: Protams, katrs grib sastapt savu vienīgo. Ar laiku rodas vēlēšanās pēc mierīgas dzīves.
Vai ir gadījies atskārst: tagad esmu iemīlējies!?
V.V.: Agrāk minētajā “heroīna stadijā” bija pieņemts rakstīt mīļotajai dzeju. Tas bija tā, it kā pirkstu būtu ielicis karstā ūdenī, un to labi jūti. Man pat bijis gadījums, kad, mīlestības pārņemts, esmu atdevis citam izkritušu “piecīti”. Mīlestība ir brīnums, kas novērš prātā jebkādas sliktas domas, un cilvēks visu redz tikai gaišās krāsās. Bet līdz ar mīļotā attālināšanos paliek tikai atmiņas. Dažādu iemeslu dēļ es ar viņu kopā nepaliku.
S.J.: Ja pasaulē katru dienu visi cilvēki būtu iemīlējušies, karu nebūtu.
G.B.: Mīlestības vārdā esam gatavi darīt jebko otra cilvēka labā. Pat to, ko nekad vēl neesam paveikuši. Cilvēks tad ir “starā”!
R.B.: Ir sajūta, it kā kaut kur kņudētu.
S.J.: Bet nezini – kur!
R.B.: Mēģināšu raksturot. Kad skūpsties ar meiteni, kuru mīli, vēderā pēkšņi rodas kņudoņa, sirds sitas… Turpinām to tālāk un tālāk, līdz viss vienojas skaistā mīlas aktā. Tad jūties fantastiski!
S.J.: Kurš sāka runāt par vēderu? (Smejas – D.L.) Varbūt tas nav īsti precīzs piemērs… Vēdera rajonā (šajā gadījumā)!
R.B.: Caur organismu iziet tādas kā tirpas. Izdalās ķīmiska viela, kas, abiem cilvēkiem maigojoties, izplatās ķermenī, sniedzot mīlētājiem maksimālu gandarījumu. Esmu lasījis – mātes savām meitām mācījušas, ka vīrietim mīlestība iet caur vēderu. Mūsdienās tomēr izrādās, ka mātes kļūdījušās par vienu sprīdi. Proti, mīlestība iet nevis caur vēderu, bet gan caur vietu vīrieša ķermenī, kas ir sprīdi zem vēdera.
G.B.: Bet, lai paildzinātu mīlestības izjūtu, nepieciešama nauda.
S.J.: Nauda mums dod zināmu brīvību.
R.B.: Uzskatu, ka šobrīd pilnvērtīga mīlestība bez naudas nav iedomājama, lai cik ļoti meitene mēģinātu iegalvot, ka drauga materiālais stāvoklis viņai mazsvarīgs.
V.V.: Sieviete allaž vēlas, lai varētu paļauties uz viņu, kaut vai lai palielītos draudzenēm, ka vīrs nopircis jaunu lakatiņu. Uzskatu, ka vīrietis ir vairāk spējīgs mīlēt sievieti. Viņš ir gatavs mīlestības dēļ mainīt visu – aiziet no ģimenes, lai tikai būtu kopā.
R.B.: Mēs tagad apgāžam pieņēmumu, ka vīrietis domā ar prātu, bet sieviete ar sirdi. Ja vīrietis visu pamet, viņš nerīkojas pārdomāti.
G.B.: Vai tad tāds pieņēmums ir?
S.J.: Vīrietis vienkārši ir gatavs pielāgoties.
R.B.: Bet varbūt, ja viņš padomātu ar prātu, izsvērtu plusus un mīnusus, nemaz nepamestu ierasto dzīvi.
V.V.: Šķiet, vīrietis vairāk tic saviem spēkiem. Viņš domā, ka spēs pielāgoties. Vīrietis var ieiet mežā, nocirst kokus un uzcelt māju. Turpretī sieviete nevar pēkšņi visu mainīt un aiziet. Viņa drosmes ziņā tomēr ir mazliet vājāka par vīrieti.
Kādas bijušas lielākās trakulības, ko esat darījuši mīlestības dēļ?
S.J.: Seju otram sasist… Tas nav traki, arī prātīgi ne. Jā, es to esmu izdarījis tepat pilsētas centrā uz ielas. Noķēru viņu. Stulbi būtu teikt, ka viņš aizveda manu meiteni, drīzāk viņa pati aizgāja no manis. Šodien par to esmu viņai pateicīgs. Ja tā nenotiktu, varbūt nebūtu daudz ko iemācījies un sasniedzis.
G.B.: Nedomāju, ka ar dūrēm var kaut ko panākt.
S.J.: Nevar, nevar. Taču tajā brīdī jūties tik aizvainots un sāpināts, ka esi gatavs uz dūru cīņu. Bet tas ir galīgi garām.
G.B.: Savukārt es esmu aizmucis no mājām, strīdējies ar vecākiem, meklējis naudu, lai nokļūtu pie meitenes. Jaunība, trakums, forši!
R.B.: Trakulības? Brīdī, kad saproti, ka attiecības slīd prom, ir bijis tā. Braucu vienā mašīnā ar šo meiteni un atkal strīdējos par kādu kārtējo tēmu. Sāku aizvien vairāk piedot gāzi. Beigās viņa gandrīz vai lēca ārā no braucošas mašīnas.
V.V.: Dziļā jaunībā jūtu uzplūdā ar lielu joni, vicinot rokas un kliedzot, skrēju autoostā sagaidīt meiteni. Pieskrēju viņai klāt ar milzīgu sparu, sirsnīgi apķēru, bet… nedaudz par šerpu, jo viņai aizsitās elpa. Negribot sanāca meitenei nodarīt pāri. Vēlāk paziņa sacīja, ka, redzot mani skrienam un bļaujam, nodomājis, ka esmu sajucis prātā.
S.J.: Vai vēderā kņudēja?
V.V.: Nezinu. Varbūt pārāk ilgi biju gaidījis! (Visi smaida – D.L.)
Vai mīlestību var ieplānot?
R.B.: Mīlestību nevar ieplānot. Karjeru var ieplānot.
S.J.: Tā pēkšņi var parādīties.
V.V.: Mīlestība var visus plānus izjaukt, bet ieplānot to gan nevar.
