Trauma, ja to atstāj bez uzmanības, bieži vien rada smagas sekas – gan psiholoģiskas problēmas, gan slimības. Pētnieki atzīst, ka ar traumatiskiem notikumiem tautu vēsturē ir līdzīgi.
Trauma, ja to atstāj bez uzmanības, bieži vien rada smagas sekas – gan psiholoģiskas problēmas, gan slimības. Pētnieki atzīst, ka ar traumatiskiem notikumiem tautu vēsturē ir līdzīgi. Vārdu “okupācija” mūsdienu izpratnē sāka lietot 1988. gada jūnijā, kad Mavriks Vulfsons publiski paziņoja, ka Padomju Savienība 1940. gadā nelikumīgi okupējusi Latviju. Toreiz tas noteica virzību uz nacionālās neatkarības atgūšanu, tāpēc kļuva par svarīgu ieroci politiskajā cīņā. Demonstrācijās un publikācijās par okupantiem sāka dēvēt krievus, vārds “okupants” kļuva par lamuvārdu, bet okupācijā sāka vainot krievu tautu. Īpaši sāpīgi tas bija tiem krieviem, kuru ģimenes Latvijā dzīvoja jau sen. Par okupāciju lika justies vainīgiem arī tās upuriem un cilvēkiem, kas bija dzimuši okupētajā Latvijā un kuru atrašanās šeit drīzāk uztverama kā okupācijas rezultāts. Mūsdienās jēdzienu “okupants”, to attiecinot uz krievvalodīgajiem, latvieši izmanto reti. Savukārt krieviski runājošie to lieto, tas pat kļuvis par krievvalodīgo pašnosaukumu. Tāpēc jēdziens “okupācija” ir viens no problemātiskākajiem mūsdienu Latvijā – tas sašķeļ sabiedrību un vēl joprojām tiek lietots kā ierocis politiskās cīņās.
Vēsture radījusi latviešos nedrošību par savu identitātes saglabāšanu un izveidojusi negatīvu attieksmi ne tikai pret krieviski runājošajiem, bet arī pret citām etniskām minoritātēm. Neatkarības deklarācija 1990. gada 4. maijā, Padomju Savienības sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gadā vairumam latviešu nozīmēja atgūt dzimteni un tiesības pašiem pieņemt lēmumus, savukārt daudziem krieviem un krieviski runājošajiem tas nozīmēja dzimtenes zaudēšanu.
Pagaidām vēl maz analizēts faktors, kas deformējis uzskatus par vēsturi, ir abu totalitāro režīmu propagandas. Nepietiekami novērtēta ir nacistiskās propagandas ietekme uz Latvijas iedzīvotājiem, kas izmantoja iepriekšējā okupācijas režīma radītos zaudējumus, ciešanas un iedzīvotāju vēlmi atriebties, radot dēmonisku ienaidnieka tēlu un parādot sevi kā Latvijas atbrīvotāju.
Otrais pasaules karš, precīzāk, karš starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, bija viens no padomju propagandas stūrakmeņiem. Tā nacistisko Vāciju interpretēja kā vislielāko ļaunumu pasaules vēsturē un daudzu problēmu cēloni Padomju Savienībā. Padomju propaganda, runājot par nacistiskā režīma upuriem, tos dēvēja par padomju patriotiem, neminot nacistu antisemītisko politiku. Tas radīja neticību padomju propagandai un skeptisku attieksmi pret to. Uz daudziem Latvijas iedzīvotājiem šī propaganda neatstāja cerēto iespaidu arī tāpēc, ka tā bija pretrunā ar aculiecinieku stāstiem, ka vācieši izturējušies cilvēcīgi un draudzīgi. Turpretī krievvalodīgie (it sevišķi ieceļotāji, kuri paši nacistisko okupāciju nebija piedzīvojuši vai kuru pieredze bija negatīva) lielā mērā ticēja padomju propagandai.
Mūsdienu Latvijas sabiedrībā uzskatāmi vērojamas marksistiski ļeņiniskās vēstures interpretācijas sekas. Piemēram, joprojām pagātne bieži vien tiek uztverta melnbaltās krāsās, ļaudis meklē “pareizo” vēstures skaidrojumu, kā tas bija pierasts totalitārajos režīmos. Vienlaikus daudzi (gan latvieši, gan krievi) uzskata, ka “oficiālā līnija” ir etnocentriska vēstures interpretācija, kas uzplauka 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Savukārt negatīva attieksme pret šo etnocentrisko vēsturi ir gan krievvalodīgajiem (jo tā ir pretēja padomju vēstures interpretācijai), gan daļai latviešu (kuru ģimenes vēsture tajā neiekļaujas).
Tomēr svarīgākais etniskā naidīguma cēlonis ir padomju režīma identificēšana ar krieviem. Daļa latviešu padomju režīma noziegumos vaino krievu tautu un uzskata latviešu tautu par vienīgajiem režīma upuriem, savukārt krievvalodīgie pārsvarā domā, ka tāds ir visu latviešu viedoklis, un paši sevi uzskata par padomju cilvēkiem.
Saīsināti no www.dialogs.lv
