Kaimiņš laukos nopirka vecu, turklāt visai «sagrabējušu» golfiņu pēc avārijas ar pāris kūleņiem.
Kaimiņš laukos nopirka vecu, turklāt visai “sagrabējušu” golfiņu pēc avārijas ar pāris kūleņiem. Izrādās, vietējais “šūmahers” pēc krietnas alkohola devas bija nolēmis doties apraudzīt zeltenes un nav novaldījis stūri. Pats tagad guļ slimnīcā. Viņa māte nevajadzīgo braucamo pārdeva. Bet pircējs savukārt skaidroja, ka par lētu naudu nopirkto autiņu “saķīlēšot” un tad ar to uz skolu no rītiem varēs braukāt viņa četrpadsmitgadīgais dēls. Nav noliedzams, pusaudzis jau diezgan veikli stūrē ģimenei piederošo automašīnu. Bet šoreiz vairāk interesē tas, vai dēlam ir kāda nojausma par ceļu satiksmes noteikumiem. Līdz skolai jābrauc kilometru desmit pa ļoti noslogotu šoseju, turklāt no tehniskās drošības viedokļa mašīna diezin vai būs pārbaudīta. Kaimiņa atbilde šokēja: “Cik tad te tālu jābrauc! Varēs vēl puika piepelnīties, uz skolu un mājup vedot klasesbiedrus. Turklāt mūspusē ceļu policistus pēdējo reizi manīju pirms gadiem pieciem.” Tā nu viņš pašlaik “ķīlē” avarējušo automašīnu savam pusaudzim dēlam, kas ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs sēsties pats pie sava braucamā stūres.
Trakākais, ka šāda situācija nav nekas ārkārtējs un laukos nepierasts. Pietiek vien dzīvot ceļa malā, lai ik pa brīdim varētu vērot “šūmaherus” trenkājamies pa grantētajiem pagasta ceļiem uz nebēdu. Protams, tikai retajam ir autovadītāja tiesības, un visbiežāk arī braucamais tehniskās apskates boksus redzējis pirms daudziem gadiem. Un nav jau nekāds noslēpums, ka rokrokā ar šādu vizināšanos soļo grādīgo dzērienu lietošana un apziņa, ka, pirmkārt, “ar mani nekas tāds nevar atgadīties”, un, otrkārt, ceļu policistus šaipusē tiešām pēdējo reizi redzēja pirms gadiem pieciem. Treškārt, nav nopietnu baiļu par iespējamo sodu pēc noķeršanas. Vietējais pašvaldības policists ir savējais. Pazīst gan braucējus, gan viņu vecākus un dzīvesbiedrus. Un galu galā, kāda viņam daļa, kas un ar ko braukalē apkārt. Ja arī kas notiks, paši būs vainīgi. Tā nu mēs tur laukos dzīvojam. Vienlaikus šausminoties par autoavārijās bojāgājušo skaita straujo kāpumu. Tajā pašā laikā bezatbildīgi pieverot acis uz pašu grēkiem un grēciņiem, pārkāpjot viselementārākās loģikas un drošības normas.
Šogad kā vēl nevienu gadu sabiedrības uzmanība pievērsta traģiskajām ziņām par straujo avāriju un, galvenais, bojāgājušo skaita palielināšanos. Valdība, informācijas līdzekļi un sabiedrība ir neizpratnē. Kā tad tā?! Pēdējos gados izdevies novērst “asiņaino Jāņu” drūmo statistiku. Ceļu satiksmes drošības direkcija rīko regulāras informatīvās akcijas, bērniem skolās dala atstarotājus, ceļu policisti krīt vai no kājām, mēģinot būt visur, kur vajadzīga viņu klātbūtne, bet drūmā nāves aritmētika turpina pieskaitīt klāt jaunus bojāgājušos. Premjerministrs kārtējo reizi grasās “ņemt priekšā” visus, kas, viņaprāt, būtu atbildīgi par to, ka avāriju un bojāgājušo skaits nemazinās. Ir jau ir viņam taisnība. Ceļu policistu trūkst, ar viņu tehnisko aprīkojumu arī varētu vēlēties labāku situāciju. Un tā bez gala.
Tajā pašā laikā sākumā pieminētā situācija nav nekas ārkārtējs. Kāda gan man daļa par kaimiņa dēla likteni, kāda daļa veikala pārdevējai, pārdodot šņabja pudeli jautrajai kompānijai automašīnā, kāda gan daļa vietējam policistam par to, kas notiek uz pagasta ceļiem. Pamēģiniet vakara tumsā braukt pa kādu pagasta ceļu. Nav zināms, kurā brīdī ceļa vidū negaidīti parādīsies kājāmgājējs vai velosipēdists. Uz jautājumu par atstarotājiem viņi neizpratnē tikai paraustīs plecus. Droši var teikt, ka, turpinoties līdzšinējai sabiedrības vienaldzībai, traģiskā aritmētika turpināsies ar plus zīmi.
