Sabiedrībā joprojām valda negatīva attieksme pret cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, bieži tā nav gatava viņus pieņemt. Taču arī viņiem ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi.
Sabiedrībā joprojām valda negatīva attieksme pret cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, bieži tā nav gatava viņus pieņemt. Taču arī viņiem ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Par cilvēku ar garīgām problēmām integrāciju sabiedrībā oktobra sākumā tika diskutēts īpašā seminārā.
Lai pārrunātu jautājumus, kā sabiedrībā integrēties cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca “Ģintermuiža” rīkoja plašu semināru. Pasākumā piedalījās Latvijas pilsētu sociālo institūciju pārstāvji, pašvaldību darbinieki un citi speciālisti, kuru darbs saistīts ar cilvēkiem, kam ir garīgas problēmas.
Pacienti jāpieņem, kādi viņi ir
Slimnīcas direktors Uldis Čāčus stāsta, ka Latvijā no 2,3 miljoniem iedzīvotāju apmēram 30 procentiem ir vai ir bijušas garīgas problēmas. No tiem desmit procentu ārstējas regulāri. Tas nozīmē, ka apmēram 800 tūkstošiem cilvēku nepieciešama psihiatrijas speciālista palīdzība. Pēdējos gados psihiatrijā vairāk tiek praktizēta ambulatorā ārstēšana, tāpēc samazinājies gultu skaits stacionāros. Taču cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem sabiedrībā iejusties ir grūti, viņi tiek atstumti. U.Čāčus uzskata, ka ļoti svarīgi sabiedrībai ir saprast, ka šādi slimnieki jāpieņem tādi, kādi ir – nedaudz citādāki –, un jāmēģina ar viņiem sadzīvot. Latvijā psihiatru uzskaitē ir ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju ar izteiktām psihiskām izmaiņām. “Mūsu valstī nav sakārtota garīgi slimo aprūpes sistēma. Ārpus ārstniecības iestādes Latvijā ar šīm personām gandrīz netiek strādāts, lai gan arī viņām vajadzīga normāla dzīves telpa, pozitīva sabiedrības attieksme, nodarbošanās un citas elementāras lietas. Lai šie cilvēki varētu kontaktēties, nepieciešams radīt dienas centrus, speciālus klubus, iespējas izpausties un mācīties integrēties. Pagaidām nevienā pašvaldībā nav specializētu dzīvokļu vai māju,” stāsta U.Čāčus.
Jelgava ir vienīgā pašvaldība Latvijā, kur ir divi dienas centri cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un kur ambulatorā palīdzība psihiatrijas slimniekiem tiek sniegta arī mājās.
Ja slims – tad bīstams?
Psihiatrs Aleksandrs Veržbickis uzsver, ka pacientiem ir darba trūkums. Pastāv iestādes, kas, cilvēkam stājoties darbā, joprojām prasa psihiatra atzinumu. “Darba devēju attieksme pret garīgi slimajiem ir atšķirīga, visbiežāk – negatīva. Pēdējo piecu gadu laikā manā praksē bijis vismaz desmit gadījumu, kad cilvēks atlaists no darba tādēļ, ka risināt problēmu bijis pie psihiatra. Divi cilvēki tiesā iesnieguši prasību par viņu atjaunošanu darbā. Kādēļ sabiedrības attieksme ir tik noraidoša?” jautā ārsts. Daži apgalvo, ka cilvēkiem ir bail no psihiski slima pacienta. Statistika liecina, ka Latvijas cietumos atrodas ap astoņiem tūkstošiem ieslodzīto, bet no viņiem ar smagiem psihiskiem traucējumiem slimo ap 200. A.Veržbickis uzsver, ka Latvijā katru gadu tiek izdarīts ap 300 slepkavību, tikai trīs četros gadījumos vainīgi cilvēki, kas atzīti par psihiski nepieskaitāmiem. 1997. gadā Latvija ieņēma otro vietu pasaulē pašnāvību skaita ziņā. Vēlāk tas gan samazinājās, bet pēdējos gados pašnāvību skaitam atkal ir tendence palielināties. “Ja to izdara cilvēks ar garīgiem traucējumiem, 99 procentos gadījumu tā ir reakcija uz to, kā pacients tobrīd jūtas. Bet kā lai jūtas cilvēks, kas ir atstumts no sabiedrības? Jāapzinās, ka slimie ir sabiedrības daļa un viņiem ir tādas pašas tiesības kā pārējiem. Lielākoties viņi nav bīstami. Ja psihiski slimais apdraud apkārtējos, tā ir problēma viņa ārstēšanā, par ko jārunā ar ārstējošo ārstu,” pārliecināts A.Veržbickis.
Palīdzība dzīvesvietā
Jelgavā ar Sorosa fonda un Viduslatvijas slimokases atbalstu smagākiem psihiskiem slimniekiem tiek nodrošināta arī palīdzība dzīvesvietā. Mobilās psihiatriskās palīdzības komandas medicīnas māsa Marina Lipska uzsver, ka aktīvas mājas vizītes pie pacientiem gan pilsētā, gan rajonā ļauj būtiski samazināt stacionāros ievietoto skaitu. Nodrošinot slimniekam medikamentozo pārraudzību un psiholoģisko atbalstu, kā arī regulējot veselības stāvokli un laikus novēršot pacientam iespējamo krīzi, viņam nebūt nav nepieciešams uzturēties stacionārā. Jau gadu darbojas telefons, uz kuru zvanot, pacientiem un viņu tuviniekiem tiek sniegtas konsultācijas, kā rīkoties. Pašlaik mobilās komandas aprūpē ir 25 pacienti, kurus apkalpo trīs darbinieki.
