Trenējam uzmanību, atmiņu, koncentrēšanās spējas.
Trenējam uzmanību, atmiņu, koncentrēšanās spējas. Jāzina, jābūt lietas kursā, jāpaspēj. Izdancojam straujo “jāpaspēj polku”. Bet tad ienāk prātā, ka uzmanību, koncentrēšanos un atmiņu suņu skolā var uztrenēt pat sunim. Vienīgi iztēli un spriešanas spējas ne. Suniskā steigā, lai izpatiktu laika garam, cilvēciskais jāatmet. Laika trūkuma dēļ.
Vajag bērnam pasaku? Ir labi saīsināti varianti. Pasaku pārstāsti ar bārbijveidīgām vai donalddakīgām bildītēm. Par Sniegbaltīti, Neglīto Pīlēnu, Īkstīti, Pelrušķīti… Īsi un vairākās versijās. Pasakas jau ir tikai autora subjektīvs vēstījums. Viņa iztēle, fantāzija. Kam tas viss? Tāpēc ir īsie varianti. Grāmatiņās par pasakām nav raksturīgā pārdzīvojuma dziļuma, bet ir notikumu izklāsts.
Iespējams, ka racionālie pieaugušie līdz minimumam sašaurināto vēstījumu par labu atzinuši tāpēc, ka vienā rāvienā var izlasīt no vāka līdz vākam. Ar atmiņu viss kārtībā, bērni prot koncentrēties uz būtisko: Sniegbaltīti nenošāva, krupis neapprecēja Īkstīti, Pīlēns izauga par Gulbi. Fakti. Pietrūkst tikai emocionālā pārdzīvojuma.
Šodien meklējam atbildi, kāpēc bērni no labām ģimenēm slikti mācās vai uzvedas. Kāpēc narkomānu skaits nemazinās.
Tas, kas notiek, iespējams, ir mūsu bērnu protests pret nolaupīto pārdzīvojumu. Bija vajadzīga īsta pasaka, mīļa mamma un laiks. Bet dabūja bukletu par Neglīto Pīlēnu, steidzīgu mammu un šā laika garu – saspiestu ātruma dimensijā.
