Mārtiņa Zīverta lugas pieder mūsu drāmas klasikai, taču profesionālie teātri diemžēl tām met līkumu, un to iekļaušana amatierteātru repertuāros modina cerību, ka vērtīgais literārais mantojums netiks nodots aizmirstībai.
Mārtiņa Zīverta lugas pieder mūsu drāmas klasikai, taču profesionālie teātri diemžēl tām met līkumu, un to iekļaušana amatierteātru repertuāros modina cerību, ka vērtīgais literārais mantojums netiks nodots aizmirstībai.
Sarežģīts uzdevums bija Lūcijai Ņefedovai, Ā.Alunāna Jelgavas teātrī iestudējot kamerlugu “Cenzūra”. Tajā piedalās tikai četri aktieri, līdz ar to katram tēlotājam “jāiznes” liela slodze. Notikumi mūs aizved pēckara gados Vācijā bēgļu nometnē, kur sastopas dzīves grūtību salauzta latviešu meitene Iza, par pamuļķīti uzlūkotais Janelis un bravūrīgais nometnes priekšnieks Turlums.
Askētisku skatuves iekārtojumu radījis Edvīns Kalnenieks – tā kā izrāde norit kamerzālē, skatītāju tiešā tuvumā novietots neliels galdiņš un divi krēsli, uz paaugstinājuma – dzelzs gulta. Nav nekā lieka, un skatītāju uzmanība koncentrēta tikai aktieru darbībai, savukārt darbošanās tik ciešā tuvumā no aktieriem prasa vēl lielāku patiesumu. Dažu aktieru, īpaši Viļņa Auzas (Turlums), tēlojums likās pārlieku sakāpināts un mazajai telpai par skaļu.
Režisore prasmīgi būvējusi izrādes kompozīciju, nepārtraukti kāpinot darbības sasprindzinājumu, un pie mierīga skanējuma nonāk tikai beigās, kad Janelis sadedzina Izai rakstīto vēstuli. Izrādē raisās konkrēti notikumi, un reizē tā izvēršas par problēmas risinājumu: kā palīdzēt tuvam cilvēkam? Janelis grib izraut no garīga sastinguma, pesimisma Izu un raksta viņai mīlestības vēstules no it kā noslēpumaina drauga. Iza pārvēršas, sāk starot, taču tad sastopas ar skaudro realitāti, un tā liekas vēl briesmīgāka nekā agrāk, jo ne ilūzijas, ne sapņa viņai vairs nav. M.Zīverts negrib pamācīt, viņš izvirza problēmu un it kā jautā: ko darīt?
Ar lielu patiesības izjūtu darbojas Linda Baumane (Iza) un Ivars Pirvics (Janelis). Janelī ir daudz sirsnības un maiguma pret Izu, bet atturīgs un pat ass viņš kļūst, saskaroties ar Turlumu. Lugā Janelis ir cilvēks ar rūgtu dzīves pieredzi, viņš atskārtis, ka vieglāk dzīvot, izliekoties par pamuļķīti, izrādē viņš ir mazliet liriski noskaņots jauneklis, taču šāds risinājums ir režisores iecere, saskaņā ar kuru Janelis ir tikai ilūzija. Iecere ir interesanta, bet nonāk pretrunā ar lugas risinājumu, tālab pārliecinoši atrisināt to neizdodas.
L.Baumanei būtu jāizvairās no patētikas iezīmēm atsevišķos Izas monologos, kā arī dialogos ar Janeli. Stingrs, noteikts un cilvēcisks ir Raivja Altropa tēlotais Komendants.
Autors lugu nosaucis par skumju komēdiju. L.Ņefedova ievērojusi šo žanra apzīmējumu – izrādei ir padrūms skanējums, taču reizumis zāle iespurdzas smieklos, un tos raisa nevis ārēji komiska situācija vai aktieru izdarības, bet aktieru pasacītais vārds. Komikas dzirksti M.Zīverts ietērpis atsevišķās replikās. Aktieri to ievēro, cenšas pēc iespējas precīzāk pasacīt un skatītājs tajās vietās sirsnīgi atbalso.
