Viena no dramaturģiski vērienīgākajām izrādēm šā gada Alunāna dienās bija A.Matisona iestudētā A.Ostrovska komēdija «Vilki un avis» Ā.Alunāna teātrī.
Viena no dramaturģiski vērienīgākajām izrādēm šā gada Alunāna dienās bija A.Matisona iestudētā A.Ostrovska komēdija “Vilki un avis” Ā.Alunāna teātrī.
Varētu vilkt dažādas paralēles starp latviešu “komēdijas tēvu” un lielo krievu klasiķi, kuru “skolā” kaut nedaudz, bet tomēr dižais jelgavnieks “mācījies”. Jo abi lieliski izprata smieklu un komiskā būtību. Abi zināja, kā no aktiera “nāk joki”…
Gribētu uzteikt Alunāna teātri ne tik daudz par uzdrīkstēšanos (ansamblis jau uzkrājis lielu pieredzi vissarežģītāko darbu skatuviskajās interpretācijās), kā par cieņu pret dramaturģisko materiālu. Par cieņu pret skatītāju un arī pašu darītāju – aktieri.
A.Matisonu zinām kā spilgtu, aizrautīgu aktieri, daudz dzirdēts par viņu kā iejūtīgu pedagogu, taču režisora statusā ar A.Matisonu sastapos pirmo reizi. Skaidri jūtams, kādu izrādi viņš savā fantāzijā skatījis, kādu iecerējis veidot. Kā teātru praksē mēdz teikt, pēc autora, maksimāli savu tēlotāju profesionālās meistarības robežās izspēlējot stāstu par pašpietiekamās provinces “vilkiem” – vietējiem sabiedrības krējuma pārstāvjiem, kas tādas aitiņas vien ir, sastopoties ar jaunajiem, izglītotajiem, ciniskajiem “centra” ļaudīm, vai tas būtu atbraucējs Berkutovs no Pēterburgas, vai nabaga radiniece Glafira Aleksejeva, kuriem ir līdz nežēlībai skaidra, kā šodien pieņemts teikt, rīcības motivācija. Par mīlestību nerunāsim… Jo vai tad te kāds mīl – pat aiz Dieva mīlestības slēpj personīgo iekāri.
Režisors nav izvirzījis uzdevumu pārsteigt ar oriģināliem formas meklējumiem vai citādi modernizēt šo tik mūsdienīgi skanošo komēdiju. Šai izrādei ir paraugs, uz kuru režisors tiecies, – viņa emocionālajā atmiņā spilgti ierakstītais V.Baļunas klasiskais 1973. gada uzvedums. Un tas nebūt nav nosodāmi. Kopā ar aktieriem A.Matisons gājis tēlu raksturu atklāsmes, rīcības motivācijas, savstarpējo attieksmju veidošanas ceļu. Un laikam jau šīs attieksmju “mežģīnes” ir pietiekami stipras, ka spēj visai askētiski veidotajā, tikpat kā nemainīgajā skatuves telpā radīt šai komēdijai nepieciešamo gaisotni.
A.Matisons ir spilgts formas aktieris, kas reizēm sava tēla ārējās komiskajās, lai arī ļoti organiskajās, izdarībās ir jāpiebremzē (artistisks tiesu “āķa” Čugunova atveidotājs), taču kā režisors viņš savus aktierus rosinājis atklāt tēla rakstura īpatnības bez tīši meklētiem paņēmieniem, – ar viņu domāšanu. Ne visiem tas ir pa spēkam. Dialogs ir šīs visnotaļ nopietnās komēdijas vājākā vieta. Par to režisoram derētu padomāt. Aktierim, īpaši aktrisēm, mazāk emocionāli “sastrēdzināties”, vairāk darboties ar vārdu. Emocionālais pārdzīvojums no tā nezudīs.
Izrāde nav viegla, taču skatītāju pilnā zāle liecināja, ka tā tiek uztverta, ir saistoša un arī kā komēdija – smieklus raisoša. Tāpēc ir vērts pastrādāt, iespējams, jau tā īsinātajā tekstā spraigāka tempa labad atrast vēl šo to darbību atpakaļ velkošu, ko nosvītrot.