«Kino 19» līdz 21. oktobrim: «Šreks 2» (pulksten 15, 17, 18.45), «Netīrās dejas 2: Havanas naktis» (pulksten 20.15 ).
“Kino 19” līdz 21. oktobrim: “Šreks 2” (pulksten 15, 17, 18.45), “Netīrās dejas 2: Havanas naktis” (pulksten 20.15 ).
Vismaz viena šonedēļ rādītā filma liecina, ka skaitlis divi pie reiz jau lasīta nosaukuma ne vienmēr nozīmē mēģinājumus kā citronu izspiest (labākajā gadījumā) sākotnēji veiksmīgu ieceri, daudz neraizējoties par to, ka turpinājumam nepiemīt pašam sava pievilcība, bet mārketinga panākumu plānus balstot parazitēšanā uz priekšgājējas filmas lauriem. Skaļo vārdu iepazīšana otrajā piegājienā likusi vilties pietiekami daudziem, lai gan galvenais šoreiz būtu uzsvērt: “Šreka 2” uzdevums ir reabilitēt turpinājuma jēdzienu lielu un mazu kinoapmeklētāju acīs.
Pirmais “Šreks” vizuāli valdzināja ar oriģinālo tēlu izteiksmīgumu, tematiski scenāriju spilgtināja žanra (no pasakām līdz grāvējiem) un intonācijas ziņā (no populāru pasaku varoņu vienkāršas patapināšanas līdz pat visai dzēlīgiem Disneja studijai domātiem “dūrieniņiem”) plaši variētās atsauces uz veselu birumu populāru kinodarbu. Tā visa pārpārēm ir arī jaunajā “Šrekā”, kurā galvenais varonis nu apprecējis savu sapņu meiteni princesi Fionu. Zaļais briesmonītis varētu arī dzīvot gluži zaļi, ja raizes nesagādātu izredzētās ģimene, kas ar princeses izvēli nebūt nav apmierināta… Bērniem filma
sagādās patiesi neviltotu atkalredzēšanās prieku. Pieaugušajiem, uzlūkojot tēlus (kuru dzīvīgumu, iespējams, visspilgtāk apliecina tas, ka bieži vien visinteresantāk tos vērot tieši tad, kad varoņi it kā neatrodas dinamisku notikumu epicentrā), vismazāk gribēsies domāt, kāda kaudze vismodernākās datortehnikas to radījusi, vērtēt tehniskās izstrādātības kategorijās, visvairāk – atzīt, ka Šreka, viņa draugu un nedraugu datorgrafiskais izteiksmīgums spēj aizkustināt ne tikai skolasbērnu sirdis. Pamatauditorija tomēr ir bērni, un jo skatītājs mazāks, jo vairāk viņa iejušanos animācijas pasaku pasaulē atvieglos ārkārtīgi svarīgais papildu apstāklis – “Šreks 2” ir pirmā amerikāņu animācijas filma, kas dublēta latviski: Gundars Āboliņš (Šreks), Artūrs Skrastiņš (Ēzelītis), Evija Skulte (Fiona)… Darbā ieguldītās vienlīdz lielās aizrautības un profesionalitātes dēļ kādu no viņiem izcelt (vai pretēji) šķiet gluži nekorekti.
Ne tik lielā mērā veiksmīga turpināšana attiecināma uz Gaja Ferlenda “Havanas naktīm”, kas, starp citu, “Netīro deju” turpinājumu neatgādina arī hronoloģiski. Pirmo “Deju” darbības laiks bija 1963. gads, otro – 1958. Galveno lomu atveido Romolas Garai spēlētā amerikāņu meitene Keitija, kuras ģimene pārceļas uz Havanu neilgi pirms varu “Brīvības salā” pārņem Fidela Kastro sarkanie dumpinieki. Tēma gan patiesi ir līdzšinējā. Keitijas “izlaušanos brīvībā” no labi situētas ģimenes “pareizā” un monotonā “dienas režīma” žņaugiem, atklājot dejas valdzinājumu un pieņemot to par dzīves aicinājumu, sekmē iepazīšanās ar kubiešu puisi Havjeru (Djego Luna). Mīlestība uz deju pāraug abu jauniešu savstarpējo attiecību nesaraujamībā, kas no ģimenes rūpīgi jāslēpj… Scenārija pamatā ir biogrāfisks stāsts (fakti no “Havanas nakšu” horeogrāfes un līdzproducentes Džoannas Jansenas dzīves), kam būtu jāgādā par filmas plusu ticamas un saistošas sižeta līnijas veidolā. Daudzsološa varētu šķist arī iecere stāstu par dejas neprātu izdaiļot ar eksotiskām ainiņām iz “pirmskastro” Kubas izklaides dzīves. Taču, ja vērtēšanas kritērijs ir salīdzināšana ar Emīla Ardolino 1987. gada filmu, Ferlendam tas ir ļoti neizdevīgs salīdzinājums, jo liek atzīt, ka viss iepriekšminētais nav galvenais. Lai arī kubiešu deju mūzikai un vēsturiskā fona tēlojumam nav ne vainas, pašā būtiskākajā – spējā stāstu “apaudzēt” ar azartisku, lipīgu deju garu – Ferlends no priekšgājēja kolēģa krietni atpaliek. Un pats savā filmā arī atbild, kāpēc – piešķirot pirmo “Deju” zvaigznei Patrikam Sveizijam deju skolotāja lomiņu jaunajā filmā. Teicamu formu saglabājušā Sveizija klātbūtnes epizodes gādā par jaunās filmas baudāmākajiem brīžiem, pārējā laikā apliecina galvenā pāra savažotību, neveiklību – gan savstarpējo attiecību “ķīmijā”, gan, pirmām un galvenām kārtām, protams, dejā.
***
Sintija Moroza:
“Šreks 2”. Arī “Šreka” turpinājumā veidotāji gaumīgi ironizē un joko. Zaļais purva briesmonis ir tik mīļš un neatvairāms, ka nodrošina filmai pasaules panākumus. Veiksmīga pirmā dublētā amerikāņu animācijas filma Latvijā – ļauj uzmanīgi vērot uz ekrāna notiekošo, jo nav jāskatās uz titriem.
“Netīrās dejas 2: Havanas naktis”. Iespējams, pēc iziešanas no zāles, sagribēsies izlocīt kājas un gurnus. Filma, kuras vērtība ir Kubas piecdesmito gadu kultūra. Aizrauj ar ugunīgiem deju ritmiem, kas neviļus liek kustēties līdzi.
