Ja agrāk kāds lielītos, ka saņem dienā mēneša algu par neko, to uzskatītu par vājprātīgu.
Ja agrāk kāds lielītos, ka saņem dienā mēneša algu par neko, to uzskatītu par vājprātīgu, taču tagadējā demokrātijā nevienu neuztrauc, ja TV ekrānā augsts valsts ierēdnis, plaši smaidot (it kā izsmejot mūsu likumus un uzspļaujot sabiedrības morāles normām), nemaz nekautrējoties, atzīst, ka algu – simts latu dienā – saņem pilnīgi likumīgi par nekā nedarīšanu. Nav neviena, kas riskētu atbrīvot kompromitējušo ierēdni no darba. Tiesa taču nevienu vien atceltu darboni atjaunoja amatā, no valsts budžeta izmaksājot kaudzi naudas par piespiedu dīkstāvi. Lūk, kādi mums likumi un cik godīgi mūsu ierēdņi.
Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotie fakti par ierēdņu neizdarību, nolaidību, savtīgām un negodīgām izdarībām ļauj spriest par likumu nepilnībām, sabiedrības un valsts institūciju morāles prasību devalvāciju pret valsts ierēdņiem. Manuprāt, augsta morāle un godīgums būtu galvenā prasība valsts ierēdņiem.
Sevišķi augstām morāles prasībām būtu jāatbilst juristiem – likuma kalpiem un iemiesotājiem –, bet pie mums tie kļuvuši par priviliģētu kārtu (laikam tādēļ, ka Saeimā un valsts pārvaldē, kas “taisa” likumus, dominē tieši juristi). Tiem kārtīgas algas, lielas tiesības, toties nekādas atbildības tautas priekšā. Neesmu dzirdējis par tiesneša vai advokātu atbrīvošanu, kaut gan vairākiem korumpētības pazīmes ir acīmredzamas. Tieši otrādi, pēc absurda likuma tos ieceļ uz mūžu – tātad reālas iespējas “iedzīvoties” un apaugt ar korupciju tiem, kam vilinājums liels.
Pēc manām domām, tiesneši ik pārgadus jānomaina, bet sakompromitējušies jāatbrīvo. Tikai tā varam atjaunot tiesu varas tik zemo prestižu tautas acīs.
