Avīze. Vēsture. Politika. Trīs māsas. Katrai savs raksturs, tikums un netikums, arī vecums atšķirīgs.
Avīze. Vēsture. Politika. Trīs māsas. Katrai savs raksturs, tikums un netikums, arī vecums atšķirīgs. Viņas visas trīs runā par patiesību, ideāliem, ētiskām kategorijām, ekonomiskām interesēm, pārvaldes sistēmām, ietekmes jomām un citām ļoti nopietnām patiesām un arī melīgām tēmām. Par varu runā maz. Visām trim interesē fakti. Katra no tām – pērkama citādā veidā.
Vēsture ir visvecākā. Politika – vidējā, Avīze – jaunākā no māsām. “Zemgales Ziņām” vēl meitenītes vecums, tāpēc tai nevar piedēvēt pārāk daudz netikumu.
Vēsturnieks Andris Tomašūns dažādās attiecībās nonācis ar visām trim māsām, bet savu interešu laulību tomēr slēdzis ar Vēsturi. Drīzumā klajā nāks trīs viņa grāmatas par Jelgavas ebreju kopienas iznīcināšanu, ilustrēta enciklopēdija par Latviju Otrajā pasaules karā un hrestomātija 12. klasei Latvijas vēsturē. Kaut arī A.Tomašūns joprojām ir “Latvijas ceļa” biedrs, viņš vēsā mierā atzīst, ka, lai ar kādu rēķinātos, nav jābūt partijā.
Ar avīzi, avīzēm, presi un visu veidu informāciju viņš rīkojas dažādi – gan lasa internetā, gan kioskos pērk laikrakstus, lai svarīgāko izgrieztu un sataupītu.
“Kā jūs gribat, lai runāju? Pompozi un lielmanīgi vai ar mazvērtības pieskaņu? Tieši jautāja A.Tomašūns, aicināts uz sarunu par presi vakar, šodien un mūžīgi. Tiešam jautājumam – tieša atbilde.
“Avīze ir politikas veidošanas instruments. Ja kāda sevi sauc par politiski neitrālu, to var darīt, bet tā nebūs patiesība. Visām avīzēm ir saimnieks, tam arī kalpo. Protams, šodien politiķiem jārēķinās, ka neviens laikraksts viņa viedokli nepublicēs divas reizes pēc kārtas. Avīze nav piezīmju grāmatiņa, kur var katrs pierakstīt savu slikto garastāvokli. Tā teikt – uzrakstīšu tautai kādu rindiņu. Taču pārāk liela piesardzība, ar ko šodien “slimo” laikraksti, arī nav gudra. Žurnālisti neprot manipulēt ar politiķiem. Lai runā, lai uzrāda briestošās problēmas. Viņi ir informēti. Kāpēc to neizmantot?”
“Vēsturiski Jelgava var plātīties ar to, ka pirmā avīze latviešu valodā ir iznākusi šeit. Bet, no otras puses, tas, kas šo biznesu sāka, bija baltvācietis, kurš iedomājās, ka latviešiem vajag savu avīzi. Viņa bizness cieta neveiksmi. Kurzemē un Jelgavā vairāk iegājās gadagrāmatas jeb kalendāri. Toreiz avīzes savu vietu iemantoja, pateicoties dumpības garam un ilgām pēc atmodas. Līdz ar Latvijas iesaistīšanos politikā sākās avīžu un žurnālu laiks. Ja man jautātu par Jelgavas avīzēm šodien, teiktu – tām nav nākotnes vīzijas. Visas lasāmas. Es graizu laikrakstus un krauju čupā. “Zemgales Ziņās” atrodama informācija, ko pats nekad nesavākšu. Slaveni novadnieki, ziņas ar kultūrvēsturisku nozīmi, sakoptākie pagalmi, raksti par kultūras pieminekļiem.” Pamazām šajā procesā ieviesusies tāda kā neīsta kārtība. “Nu jau ceturtais gads, kā visu krauju kastē. Kādreiz sašķirošu.
Pēdējā laikā “Ziņas” vairāk lasu internetā. Tas ir lēti, lasītāji var iesaistīties domu apmaiņā. Internets ir nopietns konkurents presei, bet avīzes pastāvēs vienmēr, jo vienmēr būs, kas tās lasa. Tā ir tradīcija.”
“Dzeltenā prese, “tīro roku” avīzes un analītiskie laikraksti. Pēdējie gan Latvijā nav populāri. Ir jābūt žurnālistiem, kas spēj veikt izmeklēšanas, analīzes, meklēt atbildes uz daudzajiem kāpēc, likt kopā dažādu notikumu fragmentus un parādīt kādus faktus kopsakarībās pēc būtības. Tam ir nepieciešami ne tikai spējīgi žurnālisti, bet arī pasūtītājs. Labs analītiskas raksts varbūt prasa pusgadu darba. Kad tas gatavs, žurnālists to pārdod tam izdevumam, kas vairāk sola. Latvijā nav kas par to maksā. Iepriekšējās vēlēšanās, piemēram, Jelgavā startēja 17 vēlēšanu sarakstu. Par tiem tika nodots ap 15% vēlētāju balsu. Nāks nākamās vēlēšanas, atkal parādīsies saraksti. To vajadzētu papētīt.”
“Politiskās intereses bieži vien ir īslaicīgas. Nebrīnīšos, ja uz vēlēšanām atkal parādīsies kāda avīze. Kāds “Kurjers”. Naudu iztērēs, avīze bankrotēs pēc vēlēšanām. Taisīt jaunus laikrakstus diez vai ir izdevīgi. Vecie ir pieraduši pie avīzēm. Tā ir tradīcija, kas turpināsies. Ir arī alternatīva – jaunie paši veido savas mājas lapas.”
“Ideāli? Ir laiks neturpināt mākslīgi veidot divkopienu valsti un novilkt robežu starp veco un jauno lasītāju. Tā ir mākslīgi radīta ilūzija, ka katrai kopienai ir atšķirīgas intereses. Intereses ir vienas. Ir neliela ļaužu grupa, kas joprojām netiek pāri aizvainojumiem. Bet tie nav jauni cilvēki. Jānovelk robeža. Tās ir muļķības, ka jaunie nelasa avīzes, neiet vēlēt utt. Laiks atmest šos stereotipus. Domāju, krievu presei vajadzētu izdot vismaz pielikumu par to, ko raksta latviešu prese. Ideāls paliek indivīda rokās. Cik tālu katrs pats locīsies, tik būs. Žurnālistam jābūt tik lielam vārda meistaram, lai būtu apmierināts pats, saimnieks un lasītājs. Runājot par ideāliem, jānošķir cilvēciskais no ģeniālā. Rainis bija slikts izglītības ministrs. Gēte, strādājot valsts kancelejā, sastrādāja muļķības… Kas šodien to atceras? Nesen manās rokās nonāca fotogrāfijas, kur Rainis ar Aspaziju Nacionālajā teātri svin savu jubileju. Gaužām bēdīgs. Kāpēc? Tajā dienā viņu atlaida no darba. Tāda dzimšanas dienas dāvana.
