Ik rītu uz darbu nāku ar domu ko jaunu un noderīgu pavēstīt saviem lasītājiem.
Ik rītu uz darbu nāku ar domu ko jaunu un noderīgu pavēstīt saviem lasītājiem. “Zemgales Ziņās” pavadītie septiņi gadi ļāvuši rūpīgāk iepazīt cilvēkus, saskatīt viņu stiprās un vājās puses, kopā priecāties un skumt. Mūsu lielākā bagātība ir lasītāji un viņu uzticība. Tādēļ visiem jums un mums – avīzes veidotājiem – no sirds novēlu: nekad neaizmirst darīt neiespējamo, lai sasniegtu iespējamo. Mums priekšā vēl tāls ceļš kopā ejams – mums un jums, lasītāji!
Dace Diržine
Katra mūsu avīzes lappusīte ir aicinājums uz sarunu. Ar katru no jums – tiem, kas uzticīgi gadiem avīzi bauda lēni kā dienišķo kafijas tasi, – un arī jums, steidzīgajiem, ar ikdienas rūpēm aizņemtajiem.
Visdāsnākais žurnālista darba atalgojums ir lasītāja uzmanība. Tik dažāda lasītāja – atklāta un kritiska, uzticīga, atsaucīga un reizēm ciniska, nedaudz sentimentāla un arī nedaudz snobiska. Tieši tādi esam arī mēs. Ar savu aicinājumu uz sarunu…
Egita Veinberga
Zenta Mauriņa savulaik teikusi, ka būt cilvēkam nozīmē ticēt nemainīgām vērtībām. Bet kā tad būt ar mūžam mainīgo avīzi, kas iznāk katru rītu no jauna? Kā būt ar tās aizstāvētām vērtībām, kas arī katram lasītājam ir savas? Katras dienas avīze ir eksāmens tās veidotājiem. Jo vairāk lasītāju rīta agrumā stiepj roku pēc jaunākā “Zemgales Ziņu” numura, jo varam būt drošāki, ka neesam iesprukuši krūmos, lai izvairītos no reizēm tik grūti izprotamās dažādu rangu un līmeņu vērtību skalas izgaismošanas.
Ļoti gribas ticēt, ka “Zemgales Ziņu” pirmie desmit gadi mūsu lasītājiem nav likuši vilties.
Aija Rone
“Zemgales Ziņu” kolektīvam pievienojos pirms apmēram trim gadiem. Tiku ierauta pārsteidzošā rosības virpulī. No auduma grieza figūriņas, visus dalīja komandās, gatavoja priekšnesumu. “Kas te notiek?” klusībā prātoju. Izrādās, visi kopā gatavojās savai otrajai olimpiādei. Ar tādu radošu kopdarbu un iedvesmu! Vēlāk sapratu, ka tāpat top arī laikraksta numuri. Tie ir kā laistītas un koptas puķes, kas zied cauru gadu savu mīļo lasītāju priekam.
Daiga Laukšteina
Cilvēka brīvība ir ne tik daudz politiska vai ekonomiska, cik tas ir garīgs ceļojums pretī viņa paša visdziļākajai esībai. Laiks nesajauc kārtību. Izdevības nāk un iet. Nav vērts lūkoties aizgājuša vilciena aizmugurējās ugunīs. Krītoša lapa īsu mirkli ir lidojoša lapa, kas beigās iekrīt dubļos. Cilvēks nav lidojoša lapa. Viņam ir izvēle. Dubļos iemītie domā citādi. Viņiem arī ir taisnība. Diemžēl pasaule dažreiz ir kā vecu skrūvīšu kaudze, kurā katrs, ja vien pats to grib, var atrast visu nepieciešamo, lai pieskrūvētu sevi standartam.
Maruta Jankovska
Ir reizes, kad ir ne šā, ne tā. Kad redzi: kāda sirdsapziņa sasirgusi ar morālo sklerozi. Kādā mugurkaulā iemetusies pamatīga krika. Kādu pārņēmusi tukša lielība, bet citu – mežonīgs formālisms. Kāds, acīs skatoties, melo. Cits veikli virknē gudras frāzes un ar vērienu kaļ intrigas. Vēsturiski maznozīmīgi cilvēciņi pauž lielas ambīcijas. Citiem nav nekas pretī būt par sviestu, ko smērēt uz politiskās vai savtīgo interešu baltmaizes. Kad sirds ir pilna, bet jāklusē… Tad laikam atliek ņemt talkā “Dzīves ceļazīmes” un meklēt iemeslu priekam. Tāds esot katru dienu: godīga saruna, ar kuru nebiji rēķinājies. Uzticīgs skatiens. Pārsteidzošs ielūgums. Laba doma. Cerību stariņš. Laipna apmeklētāja. Lasītāja paldies. Mīļākā dziesma radiopārraidē. Īsa pastaiga. Uzvara pašam pār sevi. Uzmundrinošs vārds. Varavīksne pēc lietusgāzes.
Anna Afanasjeva
Pirms dažām dienām, sēžot kādā sanāksmē par globalizācijas procesu, kas ietekmē arī informācijas līdzekļus, sapratu, kāpēc es joprojām strādāju tur, kur strādāju. Esmu lepns par to, ka man ir svarīgi divi vārdi – jaunvārdā “zīmols” apzīmējamais “Zemgales Ziņas”. Man ir svarīgi mūsu lasītāji. Patīkami brīžos, kad esmu ar uzrakstīto trāpījis desmitniekā. Svētīgi saņemt lasītāju “pērienu”, kad mani vērtējumi šķituši nepieņemami un kritizējami. Citādi kāpēc gan es šeit vēlētos strādāt. Būsim kopā arī turpmāk?
Edgars Sauka
Pateicos Dievam un liktenim, ka strādāju lasītājiem, starp kuriem man ir ļoti daudz labvēlīgu cilvēku. Jaunībā darbojos dažādos virzienos, tomēr brieduma gados esmu nonācis dzimtajā vietā pie savējiem. No otras puses, žurnālists jau nav pieclatnieks, lai katram tīri labi derētu un patiktu. Un dažkārt iznāk, ka tu esi pateicīgs arī tiem cilvēkiem, kas pret tevi bijuši paskarbi, varbūt pat noliedzoši. Pretrunas var kalpot attīstībai. Laikraksta jubilejā savam uzņēmumam arī novēlu interesantu attīstību. Lai lasītāji un mēs paši no sava darba kļūstam bagātāki šā vārda vislabākajā nozīmē.
Gaitis Grūtups
