Atlikusi nepilna nedēļa, līdz uzzināsim, kas nākamos četrus gadus būs faktiski vienīgās pasaules lielvalsts – ASV – prezidents.
Atlikusi nepilna nedēļa, līdz uzzināsim, kas nākamos četrus gadus būs faktiski vienīgās pasaules lielvalsts – ASV – prezidents. Vai tas mums ir svarīgi vai arī varam dziļā vienaldzībā vērot otrpus Atlantijas okeānam notiekošo? Ja ir runa par to, vai jau tuvākajā laikā labais tēvocis Sems iebērs kādu dolāru sauju, tad uz tālajā aizjūras zemē notiekošo varam noraudzīties dziļā vienaldzībā. Ja ir runa par to, vai Amerikā notiekošais ar globālu finanšu un ekonomisku mehānismu mijiedarbību ietekmēs arī mūs, tad mums varētu arī nebūt dziļi vienaldzīgs, kurš no pašreizējiem ASV prezidenta kandidātiem tiks ievēlēts.
Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, pirms pāris dienām pašreizējais ASV prezidents Republikāņu partijas pārstāvis Džordžs Bušs savu konkurentu no Demokrātu partijas Džonu Keriju apsteidza tikai par vienu procentu punktu. Tobrīd Bušu atbalstīja 46 procenti vēlētāju, bet Keriju – 45. Starpība ir tik niecīga, ka droši iekļaujas iespējamās kļūdas robežās, un, var uzskatīt, abi pretendenti vēlēšanām tuvojas plecu pie pleca.
Šī netveramā starpība starp Buša un Kerija atbalstītājiem liek vilkt paralēles ar 2000. gada vēlēšanām, kad par vietu Baltajā namā ar Bušu cīnījās demokrātu izvirzītais Als Gors. Pirms četriem gadiem Bušs guva uzvaru tikai pēc 36 dienas ilgušas balsu pārskaitīšanas Floridā. Rezultātu vēl nācās izšķirt ASV Augstākajai tiesai. Toreiz Gors apsteidza Bušu par diviem procentu punktiem, astoņi procenti vēlētāju vēl nebija izšķīrušies, bet kandidāti pēdējo dienu laikā pastiprinājuši savstarpējos uzbrukumus. Tagad Bušs paziņojis, ka Kerijs nespēj apzināties tos draudus, ar kādiem jāsastopas Amerikai. Savukārt Kerijs apgalvo, ka Buša administrācijas pievēršanās karam Irākā vājinājusi pretterorisma cīņu. Un tā bez gala.
Par prezidenta vēlēšanām ASV plašākā nozīmē runājot, tā vien gribas lietot sportisku terminoloģiju. Lai arī cik tas skanētu ciniski, bet tieši ASV var lepoties ar gadu gados līdz filigrānai mākslai izstrādātu sabiedriskās domas ietekmēšanas kampaņu tehnoloģiju izmantošanu. Tieši šajā valstī gadu desmitu gaitā tās radījušas pat jaunu sabiedrisko zinātņu novirzienu. Laikā, kad par valsts prezidentu pirmo reizi gatavojās kļūt Bils Klintons, man bija iespēja piedalīties viņa izvirzīšanas par kandidātu ceremonijā ASV. Ja teiktu, ka tas bija perfekti iestudēts šovs, tas neizteiktu neko. Daudzie tūkstoši Demokrātu partijas kongresa apmeklētāju bija perfekta šova dalībnieki, kurā burtiski katram bija ierādīta sava loma. Tas atstāja gaišu un priecīgu svētku iespaidu, kuru laikā neviens īpaši nedomāja ne par nākamā kandidāta priekšvēlēšanu programmu, viņa uzskatiem par globālās politikas jautājumiem un citiem amerikāņiem mazsvarīgiem sīkumiem. Galvenais bija Klintona personība, viņa saksofona spēle uz lielās skatuves un tas, ka viņš saviem tautiešiem solīja labāku dzīvi. Liekas, šajās rindās dzirdams kaut kas pazīstams? Teiksiet, ka tas taču notiek arī pie mums, ka mūsu deputātu un prezidentu kandidāti sola to pašu, nekas nav citādi. Jā un kardināli – nē. Klintons savu solījumu patiesumu pierādīja. Un Amerikas tauta viņu par valsts prezidentu ievēlēja vēl uz četriem gadiem.
Esam iemācījušies aizjūras sabiedriskās domas ietekmēšanas tehnoloģijas. Pareizāk būtu sacīt, visi, kas nopietni domā par tikšanu varas Olimpā, ir sapratuši, ka labāk iztērēt zināmu naudas summu šādu speciālistu algošanai. Tikai ir kāda nianse, kas mūspuses izpildījumā neliek uz šāda liela mēroga pasākumiem nolūkoties ar cinisku smīnu. Viņi tur, aizjūrā, joprojām augstu tur dotā vārda cenu un to, ko var vienkārši saukt par “mundiera godu”. Neviens vēlētājs nākamreiz vairs nepiedos, ja viņu politiķis būs melojis. Tieši tāpēc ir vērts par to padomāt, kad jau pavasarī dosimies pie urnām, lai uz mākamajiem četriem gadiem ievēlētu savus vietējos politiķus. Cik daudz no iepriekš solītā katrs kandidāts ir izpildījis?
