29. oktobrī aprit 85 gadi, kopš dzimis pēckara Jelgavas galvenais arhitekts Ādolfs Krūmiņš. Viņa dzīve bija satriecoši īsa – tikai 45 gadi.
29. oktobrī aprit 85 gadi, kopš dzimis pēckara Jelgavas galvenais arhitekts Ādolfs Krūmiņš. Viņa dzīve bija satriecoši īsa – tikai 45 gadi. Taču arhitekta darbi, domājams, mūsu pilsētā būs redzami vēl ilgi. Godinot šīs izcilās personības piemiņu, rīt Baložu kapos Jelgavas Latviešu biedrība rīko atceres stundu, savukārt “Novadiņā” publicējam Ādolfa Krūmiņa laikabiedru un kolēģu atmiņas.
“Miglā asaro logs”
Tālivaldis Pavārs, agrākais Jelgavas galvenā arhitekta vietnieks:
Ādolfs Krūmiņš, pēc izcelsmes rīdzinieks, Jelgavā nonāca pēc Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātes beigšanas 1953. gadā. Pilsētas centrālā daļa tolaik bija par deviņdesmit procentiem nopostīta. Tika sagrautas vēsturiskās celtnes – Domes nams, Latviešu biedrības nams, Trīsvienības baznīca, Bruņinieku nams, Pils teātris. Ļoti cietusi bija arī slavenā arhitekta Rasstreli projektētā pils. Pilsētai vēl nebija izstrādāts ģenerālplāns (to pilsētas izpildkomitejas Celtniecības un arhitektūras nodaļa saņēma tikai 1959. gadā), taču ēku atjaunošana un būvniecība jau ritēja.
Lai varētu izpildīt visus nepieciešamos darbus, kas bija saistīti ar daudzdzīvokļu ēku un individuālo māju projektēšanu un būvniecību, pilsētas galvenais arhitekts sāka organizēt tā saukto ražošanas grupu, kurā tika iesaistīti vairāki jauni arhitekti, tehniķi, ģeodēzisti. Savos spriedumos viņš bija lietišķs un noteikts, kā arī labprāt uzklausīja citu viedokļus.
Ā.Krūmiņš bija radošs arhitekts. Piedalījās konkursos, projektēja vairākas interesantas savrupmājas, piemēram, Vecajā ceļā, taču viņa nozīmīgākais projekts ir pilsētas kultūras nams, ko nodeva ekspluatācijā 1962. gadā. Tas tika atzīts par vienu no lielākajiem un labāk iekārtotajiem visā Latvijā. Kultūras nama projektēšana aizrāva Ā.Krūmiņu. Vairākkārt, no rīta atnācis darbā, viņš rādīja kolēģiem skices iekštelpu izveidošanā un apdarē, kur tika izmantotas lakotas koka līstes, skaidu plātnes, krāsains stikls. Īpaši jāmin lielās zāles griestu izveidojums. To pozitīvi novērtēja arī autoritāte akustikā arhitekts Vecsīlis.
Šogad kultūras namā tika veikta iekštelpu, kā arī fasādes moderna pārkārtošana. Jāņem vērā, ka no objekta būvniecības pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadu, tāpēc šāda darbība būtu apsveicama. Domāju, tai būtu piekritis arī pats autors.
Ar savu aktīvo darbību un korekto izturēšanos, kurā bija kaut kas aristokrātisks, Ā.Krūmiņš izpelnījās ne tikai darbabiedru, bet arī plašas sabiedrības cieņu.
Reiz viņam kāds pazīstams un labvēlīgs priekšnieks piesolīja darbu Rīgā Celtniecības komitejā. Taču, uzzinājis, ka Ā.Krūmiņš nav partijas biedrs, labvēlis šo piedāvājumu, neveikli atrunādamies, atsauca.
Ādolfs, būdams romantiķis, mīlēja mūziku. Atceros, kā viņš mājās, paņēmis ģitāru, dziedāja “Miglā asaro logs”. Ādolfam tuvs draugs bija vēlāk slavenā operdziedone Laima Andersone, kas savulaik mācījās Jelgavas Mūzikas vidusskolā.
1964. gada vasarā Ā.Krūmiņš izstrādāja Jelgavas viesnīcas telpu interjera projektus. Kādā jūlija pievakarē pēc darba viņš mierīgi devās uz savu vēl nepabeigto mājiņu Veidenbauma ielā. Naktī notika traģiskais. Mājiņa tika aizdedzināta, bet pašu arhitektu otrā rītā atrada mirušu.
Celtniekiem bija sarežģīti
Elza Mistere, agrākā kultūras nama direktore:
Ādolfs Krūmiņš ar pilsētas kultūras namu ir uzcēlis sev lielisku pieminekli. Arhitekts pilnībā pārveidoja tā saucamo kultūras nama tipveida projektu. Celtniekiem gan bija daudz neskaidrību, un būvniecība ik pa laikam apstājās. Taču Ā.Krūmiņš ar savu talantu un aizrautību vienmēr spēja atrisināt radušās problēmas. Skatuves izveidošanai tika aicināti konsultanti no Akadēmiskā, tagad Nacionālā teātra. Pēc kultūras nama atklāšanas viņš interesējās, kā tiek apdzīvota jaunā celtne. Katrai telpai un kabinetam bija paredzētas viņa projektētās mēbeles. Apbrīnas vērts bija kultūras nama direktores rakstāmgalds: ērts daudzstūris ar dažādu krāsu plastikāta virsmu.
Par vietu pilsētas centrā
Ausma Vidže, agrākā arhitekte:
Ādolfs Krūmiņš bija enerģisks organizators un izdomas bagāts arhitekts. Lai Jelgavā neturpinātos jau apstiprinātā vienmuļā kvartālu perimeta apbūve, Ā.Krūmiņš ar nodaļā strādājošajiem arhitektiem izstrādāja plānojuma izmaiņas, ko veda uz Rīgu apstiprināt. Tā, piemēram, tapa Lielās ielas apbūve posmā starp Pētera un Dambja ielu ar ielu sadalošo salu. Atmiņā palicis, kā Krūmiņš aizkavēja tirgus pārvietošanu no centra uz tagadējo vietu Uzvaras ielā. Kavēšana notika ar nolūku, lai centrā varētu ievietot pilsētas kultūras namu, nevis partijas komitejas ēku.
Stādiet kokus!
Biruta Kalberga, agrākā būvinženiere:
Arhitekts Ādolfs Krūmiņš prata cienīt cilvēkus un godāt viņu darbu. Viņš pa pilsētu gāja kājām un neaizmirsa iegriezties celtniecības objektos un sasveicināties gan ar izcilo apmetēju Latgales krievu Saveļjevu, gan nerunīgajiem latviešu brigāžu vīriem, kas tikko bija atgriezušies no izsūtījuma.
Vietās, kur agrāk slējās Zemgales dižākās ēkas, drupas bija novāktas (ieskaitot šo ēku paliekas, ko varēja atjaunot). Daudz tolaik cēla pēc vēlīnā staļinisma vai agrīnā hruščovisma projektiem. Tas, ka Jelgava neiznāca tīri kā padomju pilsēta, ir Ādolfa Krūmiņa nopelns.
Saskaņojot projektus un apstiprinot ēku nodošanas aktus, Arhitekta (es šo vārdu rakstu ar lielo burtu) prasība bija: stādiet kokus, daudz koku, lai vismaz vasarā tie aizsedz tipveida māju “nefasādes”. Turklāt stādītas tika liepas – Zemgalei raksturīgais koks.
Domājot par pils atjaunošanu, Arhitekts rūpējās, lai tiktu saglabāti interjera detaļu fragmenti.
Ā.Krūmiņa draugu pulks bija liels, kaut pats viņš likās kluss un mierīgs cilvēks. Pieminēšu Arhitekta draugu Rolandu Jankevicu, kuram viņš palīdzēja no tipa projekta uzbūvēt, manuprāt, labāko administratīvo ēku Jelgavā (Dienvidu elektrisko tīklu “Latvenergo” kantoris), un izcilo arhitekti Martu Staņu, kas projektēja Arhitekta atdusas vietu Baložu kapos.
Jelgava viņu mīlēja
Guntis Krūmiņš, kultūras darbinieks un žurnālists:
Šķiet, ka pagājušā gadsimta piecdesmitie sešdesmitie gadi bija zināmas romantikas laiks. Bijām jauni. Tiesa, redzējuši gan karu, gan sagrauto Jelgavu. Izcietuši arī visas tā laika pārestības. Bet mēs nesūrojāmies.
Pats strādāju vecajā kultūras namā, kas bija tapis, pārbūvējot kādreizējo Hercoga Pētera ģimnāzijas sporta zāli. Telpas bija šauras, ballēs publika zālē nespēja izvietoties. Puiši gandrīz līdz deju laukuma pusei stāvēja kājās. Bieži izcēlās kautiņi. Un tādā laikā mūs aplaimoja ziņa, ka pie Centrālā (tagad Hercoga Jēkaba) laukuma ceļ jaunu kultūras namu. Tad arī iepazināmies ar pilsētas galveno arhitektu Ādolfu Krūmiņu – vēl jaunu, pievilcīgu, asprātīgu, šarmantu, elegantu vīrieti. Nevarējām iedomāties, ka šis Staļina laiku tipveida projektu kardinālas pārveides autors, būvdarbu nobeigumam tuvojoties, līdīs pa stalažām, ložņās zem skatuves grīdas un ielūrēs vai visās pažobelēs. Vairākus gaismas ķermeņus viņš mājās bija sameistarojis pats un tikai pēc tam deva skārdniekiem “masveida ražošanai”.
Kultūras nama lielās zāles balkona izliekums izdevās unikāls. To brauca skatīties kā brīnumu. Vismaz Baltijā tāds interjers nebija redzēts.
Kad 1964. gada vasarā negaidīti pārtrūka šā dižā latviskā cilvēka dzīves pavediens, viņu izvadīt nāca tūkstošiem cilvēku. Jelgava mīlēja savu galveno arhitektu. Un loģisks šīs mīlestības apliecinājums ir Jelgavas Latviešu biedrības valdes ierosinājums pie atjaunotā kultūras nama fasādes novietot piemiņas plāksni šā nama autoram arhitektam Ādolfam Krūmiņam.
