Iepriekš teiktais nozīmē, ka, sākot ar šīs nedēļas nogali, Jelgava uz zināmu laiku nokļuvusi profesionālo teātru pastiprinātas uzmanības lokā: turpmākās nedēļas kultūras namā būs iespēja noskatīties pa vairākām viesizrādēm nedēļā.
Iepriekš teiktais nozīmē, ka, sākot ar šīs nedēļas nogali, Jelgava uz zināmu laiku nokļuvusi profesionālo teātru pastiprinātas uzmanības lokā: turpmākās nedēļas kultūras namā būs iespēja noskatīties pa vairākām viesizrādēm nedēļā. Kā pirmais rīt viesosies Dailes teātris ar Māras Zālītes “Zemes nodokli” un 5. novembrī liepājnieki, kas piedāvās skatu uz izrādes tapšanas aizkulisēm britu dramaturga Maikla Freina versijā.
“Zemes nodoklis”
Kādu dienu 2003. gada pavasarī Jurī Strengā pamodušās nenosakāmas ilgas pēc kādas “mazas, mīļas, labas latviešu ludziņas”. Tās viņu aizvedušas pie Daiņa Grīnvalda, kas Strengam piedāvājis kādas Lauras Kalnciemas kamerlugu no oriģināldramaturģijas konkursam iesniegto darbu klāsta. Vēlāk, uzzinot, ka aiz šā vārda slēpusies Māra Zālīte, izbrīnīts bija ne tikai režisors. Dzejniece, kuras dramaturģijā arī līdz šim lielākoties valdījis dzejas pants un poētiski vispārināta tēlainība, radījusi lugu, kas prozas valodā nepastarpināti runā par mūsdienu dzīves un sadzīves negācijām, ko izprast visā to traģikomiskumā laikam spējīgs tikai “postpadomiskais latvietis” vārda pilnā nozīmē (ar šā jēdziena ietverto iepriekšējo gadu desmitu atmiņu bagāžu – mūsdienu sabiedrības morālo un psiholoģisko kolīziju saknēm). Tādi ir lauku pensionāri Zenta (Ilze Vazdika) un viņas šķirtais vīrs Hermanis (Jānis Paukštello). Tagad viņu vienīgais prieks ir televīzijas seriāli un galvenās rūpes – kā no knapās pensijas samaksāt zemes nodokli. Bet pagātnē viņu sarežģītajās ambivalentajās attiecībās bijusi gan pašaizliedzīga uzupurēšanās, gan apzinātas ļaundarības. Vārdu pa vārdam bijušo atkal ceļot gaismā, tas saplūst ar tagadni: ar pirmatnējo asumu tiek izdzīvoti toreizējie mīlestības un naida brīži…
Pēc pirmizrādes (I.Vazdikas jubilejā pirms gada) darbs izpelnījās cildinošas atsauksmes par to, ka seriālu un sadzīves valodas spoža stilizācija apvienojumā ar dziļi izjustām poētiskām atkāpēm panākusi spilgtu sadzīves realitātes tvērumu, vienlaikus nerātni kariķējošu un nopietni apcerīgu; arī iebildumus – pret smieklu un nopietnības trauslā līdzsvara “nojaukšanu” izrādes beigās: komiskās pamatintonācijas “izšķīdināšanu” “smieklīgi, ja nebūtu tik skumji” apceres patētiskā traģismā. Bet, kamēr izrāde dzīvo, tā, protams, nekad nav pabeigta.
“Teātris aiz skatuves”
Izrādes pārvērtības var skart ne tikai tēlu traktējuma nianses viena iestudējuma skatuves mūžā. Pats dramaturgs var lugu labot, pielāgot vai ik pirmizrādei. Tā ar vienu no slavenākajām 20. gadsimta nogales situāciju komēdijām “Noises Off” (1982) mēdz darīt tās autors Maikls Freins. Liepājas teātris, nosaukumu latviskojot kā “Teātris aiz skatuves”, iestudējis 2001. gadā Brodvejam gatavotu variantu.
M.Freins, kā zināms, var lepoties ar vienlīdz rosīgu darbību vairākās literatūras jomās. Militārā dienesta laikā apguvis krievu valodu, šīs zināšanas viņš vēlāk izmantoja, tulkojot Čehovu un Tolstoju. Pēc filosofijas studijām Kembridžā M.Freins daudzus gadus darbojās kā žurnālists laikrakstos “The Guardian” un “The Observer”. Sešdesmito gadu vidū dienasgaismu ieraudzīja viņa pirmais romāns. Septiņdesmitajos mērenus panākumus uz Vestendas skatuvēm Londonā guva M.Freina agrīnā dramaturģija, bet “Noises Off” nākamajā desmitgadē kļuva par pasaules mēroga hitu.
Iecere – sarakstīt lugu par izrādes tapšanu – dramaturgam radusies jau 1977. gadā, un pirmais tās īstenojums bija viencēliens “Exits”. Tās izvērsums trijos cēlienos “Noises Off” britu un amerikāņu teātros augstākā mērā pieprasīts ir vēl joprojām (1992. gadā ASV pēc lugas tapa arī filma Pītera Bogdanoviča režijā).
Liepājnieki (aktieri Anda Albuže, Edgars Pujāts, Uldis Stelmakers, Ēriks Vilsons, Inese Jurjāne, Sigita Jevgļevska, Ivonda Vilsone, Ivars Krastiņš, Gunārs Borgs un režisors Valentīns Maculēvičs) sola skatītājiem trijos cēlienos iespēju redzēt, ar kādām mokām, sirdssāpēm un galvas lauzīšanu top izrāde, kā to spēlē pirmizrādē un kā – tad, kad pagājis jau krietns laiciņš. Kā eža adatas uz visām pusēm spraucas iestudējuma veidotāju patmīlība, ambīcijas, skaudība, viesizrāžu romāniņi, greizsirdība. Taču to visu kompensē neizskaužama mīlestība uz teātra spēlēšanu un skatuves biedru solidaritāte.
“Tā vai citādi – viss ir par to, kā mēs uztiepjam savus priekšstatus ārpasaulei,” par saviem komēdijas un farsa izmantošanas mērķiem saka M.Freins. Lai skatuves un aizkulišu kaislības saplūstu vienā lielā neirotiskā “trādirīdi”, “organizēts haoss” pārvērstos kolektīvā nervu sabrukumā, vajadzīgs pavisam maz. Galvenais iemesls taču nav tālu jāmeklē: lielu un paštaisnu ego blīvums uz skatuves un aiz tās. Tā šoreiz varētu būt tulkojams M.Freina komisko lugu iedvesmas avots un vadmotīvs; iespējams, pa daļai no Antona Pavloviča aizgūta atziņa: ne tikai veltīgas, bet bīstamas ir pūles – vienalga, apzināti vai neapzināti – pasauli mērīt pēc savas olekts, citiem likt dancot pēc savas stabules.
