Eņģelim šorīt nolūza spārni. Nu būs tālāk jāceļo helikopterā. Bet biļetes uz to izpārdotas jau iepriekšējā gadsimta beigās.
Eņģelim šorīt nolūza spārni. Nu būs tālāk jāceļo helikopterā. Bet biļetes uz to izpārdotas jau iepriekšējā gadsimta beigās. Sēž eņģelis noskumis un domā, kāpēc ar viņu tā notiek. Nav ne spārnu, ne helikoptera, benzīns arī kļūst arvien dārgāks. Varētu “stopot”, bet kas tevi, neveiksminieku ar aplauztu spārnu, ņems savā mašīnā? Eņģelim vienmēr patikuši cilvēki, bet viņi līdz šim nav bijuši pārāk saprātīgi. Cilvēki vienmēr iet garām savai veiksmei, iespējām. Un par savām neveiksmēm dusmojas nevis uz sevi, bet uz citiem. Arī uz Dievu, likteni vai laika apstākļiem. Kā lai cilvēkiem iemāca izvairīties no visādu veidu nelaimēm un slimībām, kas rodas tikai tāpēc, ka vainīgā meklējumos nav laika pašam pat zobus iztīrīt? Eņģelis, apsēdies grāvmalā, domā, ka jābūt kādam risinājumam. Nolauztais spārns ir viņa jaunā iespēja, jo tagad atliek daudz laika pārdomām.
Viņš izdomā, ka kultūras cilvēkiem pietrūkst maizes, bet nepietrūkst ideju. Uzņēmējiem (varbūt) pietiek naudas, bet nepietiek laika. Optimistiem netrūkst iemesla smaidam, kaut gan pēc būtības, ja labi padomā, viņiem nepietrūktu arī par ko bēdāties, bet pesimistiem ir otrādi.
Grāvmalā sēdošajam ar nolauzto spārnu ienāk prātā, ka laikam tomēr ir sasodīti interesanti būt cilvēkam. Viņš nolemj pacelt savu otru spārnu, aptur garāmbraucošu mašīnu. Tā aizved viņu uz galvaspilsētu. Un arī tur eņģelim atradīsies sava vieta. Tāpat kā cilvēkam.
