Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas būs jau trešās, pirms kurām sabiedriskā kārtā tiks uzraudzīti priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi un slēptā reklāma.
Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas būs jau trešās, pirms kurām sabiedriskā kārtā tiks uzraudzīti priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi un slēptā reklāma. Līdzīgi kā agrāk arī šā projekta īstenošanā noteikti nerimsies karstas debates par uzraudzīšanas efektivitāti, leģitimitāti, stiprajām un vājajām pusēm.
Nereti dzirdamas šaubas, vai nevalstiskām organizācijām (NVO) vispār pieklājas šādu uzraudzību veikt. Taču jāiebilst, ka sabiedriski centieni kontrolēt partiju finanses, it īpaši tēriņus, ir ne tikai leģitīmi (jo demokrātiskā valstī katrs drīkst vākt publiski pieejamu informāciju un izteikt par to secinājumus), bet dažreiz ir pat pārāki par valsts iestāžu iespējām. Valsts kontrole partiju tēriņos saskaras ar vairākiem šķēršļiem, kas neattiecas uz NVO. Valsts kontrolētāju savāktajai informācijai jābūt juridiski pierādāmai, lai no kontroles izrietētu tiesiskas sekas. No tā izriet nepieciešamība izsekot neskaitāmiem privāto personu darījumiem, kas notikuši kampaņas gatavošanas ietvaros – demokrātiskās valstīs šāda izsekošana bieži ir apgrūtināta. Savukārt dažādu privātpersonu (ne tikai partiju) apmaksāto reklāmu aizliegšana un slēptās reklāmas ierobežošana, ja to pavada valsts piemērotu tiešu vai netiešu represiju drauds (sods vai negatīvs novērtējums), nepatīkami balansē uz vārda brīvības pārmērīgas ierobežošanas naža asmens. Brīviem pilsoņiem ir tiesības izteikt savu vērtējumu par jebkuru politisku norisi, tai skaitā partiju tēriņiem un slēpto reklāmu, un šim nolūkam nav nepieciešami juridiski pierādījumi; nav jābaidās arī par iesaistīto personu pilsonisko brīvību ierobežošanu. Turklāt šāda pilsoņu aktivitāte demokrātijā ir ne vien pieļaujama, bet arī nepieciešama. Demokrātijas stūrakmens ir brīvas un godīgas vēlēšanas. Taču īsteni brīvas un godīgas tās ir tikai ar nosacījumu, ka pilsoņi, vadoties no savām interesēm un priekšstatiem par sabiedrības labumu, brīvi izdara izvēli.
Tomēr nav noslēpums, ka daudzu cilvēku viedokli lielākā vai mazākā mērā var ietekmēt prasmīgi veidota manipulējoša informācijas plūsma. Ja priekšvēlēšanu periodā šāda manipulējoša informācijas plūsma dominē, tad vēlēšanās pilsoņu izvēle vairs nav brīva, bet pašas vēlēšanas – godīgas. Tāpēc pilsoņiem, kas vēlas dzīvot demokrātijā, jācenšas šādu manipulāciju ierobežot. Pilsoniskas aktivitātes nepieciešamība jo īpaši izriet no vajadzības mūsdienu demokrātijai sadzīvot ar nevienlīdzīgu ekonomisko resursu sadalījumu sabiedrības locekļu vidū. Ekonomiskie resursi, kad tos izmanto kampaņai, kļūst par politiskajiem resursiem. Varētu pat teikt, ka ekonomiski nevienlīdzīgā sabiedrībā jo lielāka ir naudas nozīme cīņā par politisko varu, jo politiski nevienlīdzīgāki ir pilsoņi. Šāda rakstura politiskai nevienlīdzībai ir no sabiedrības struktūras izrietoši cēloņi, kuru pilnīgai novēršanai paņēmieni vēl nav atrasti.
Pilsoņu centieni aktīvi mazināt šo politisko nevienlīdzību un ierobežot ekonomisko resursu nozīmi politikā ir potenciāli efektīvākais līdzeklis, lai neitralizētu sabiedrības noslāņošanās negatīvās sekas demokrātijai. Tiesa, šie centieni parasti būs tikai cīņa ar sekām, tāpēc nav jābrīnās, ka gan valstiski, gan sabiedriski mēģinājumi kontrolēt un uzraudzīt partiju tēriņus allaž būs ar nepilnībām un caurumiem. Tomēr veiksmes gadījumā vēlēšanu procesu tā var pavirzīt dažus soļus tuvāk politiskai vienlīdzībai. Ideālā gadījumā šāda pilsoniska kontrole izpaustos kā pilsoņu aktīva un neiecietīga reakcija uz jebkādiem partiju un kandidātu meliem (manipulējoša un ar milzu naudu nodrošināta priekšvēlēšanu kampaņa bez meliem tikpat kā nav iespējama), tādējādi melus izmantojošām partijām vēlēšanās vairs nebūtu izredžu; pilsoņu apzināta pretošanās emocionāli iedarbīgām, taču saturiski bezjēdzīgām komunikācijas formām – skaistām ar datoru uzlabotām acīm vai partiju sponsorētiem balagāniem –, padarot šādu komunikāciju par bezjēdzīgiem tēriņiem; žurnālisti un plašsaziņu līdzekļu patērētāji asi reaģētu uz slēpto reklāmu vai materiāliem, kas izskatās pēc slēptās reklāmas, publicējot attiecīgu kritiku vai nepērkot attiecīgo izdevēju produkciju. Nav pamata domāt, ka paredzamā nākotnē šāda ideāla situācija iestāsies Latvijā vai jebkurā citā demokrātiskā valstī, lai gan atsevišķi elementi ir sastopami – zinām, ka demokrātiskās valstīs politiķi tapuši noslaucīti no politiskās skatuves tikai par samelošanos, pat ja tā nav nodarījusi nozīmīgu kaitējumu, un zemēs, kur lasītājiem ir aktīva attieksme, slēptā reklāma var izsaukt sašutuma vētru.
Sabiedriskās politikas centra “Providus” projekta misija ir koncentrēti radīt impulsu, lai Latvijas sabiedrība spertu soli iepriekš aprakstītā ideāla virzienā. Projekta aktivitāšu vidū būs partiju izdevumu uzraudzība, uzskaitot apmaksātas reklāmas un analizējot to deklarācijas, partiju veikto kampaņas pasākumu uzskaite un izmaksu aplēse, partiju ienākumu uzraudzība, analizējot partiju sniegto informāciju par ziedotājiem un publiski pieejamo informāciju par šīm personām, kā arī slēptās reklāmas monitorings. Valsts Latvijā ir sniegusi juridisku pamatu naudas nozīmes mazināšanai politikā. Daži no svarīgākajiem politisko partiju finansēšanas noteikumiem ir: partijām ziedot drīkst tikai fiziskas personas, vienai fiziskai personai vienai partijai gada laikā atļauts ziedot ne vairāk kā 10 000 latu (desmit dienu laikā pēc tam, kad saņemts ziedojums, partijai jāpublicē internetā informācija par šo ziedojumu), aizliegts finansēt partijas, izmantojot trešo personu starpniecību u.c. šo noteikumu ievērošanas kontrole ir sarežģīts uzdevums, kas lielā mērā jāveic pašiem pilsoņiem (protams, neatbrīvojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju no tā pienākumu veikšanas). Demokrātija Latvijā būtu tikai ieguvēja, ja ar laiku visplašākie pilsoniskās sabiedrības slāņi ne tikai īpašu projektu ietvaros, bet arī ikdienā kritiski uzraudzītu partiju kampaņas un to tēriņus.
Saīsināti no www.politika.lv
Valts Kalniņš, politisko zinātņu doktors, projekta “Atklāti par 2005. gada pašvaldību vēlēšanu finansēm” konsultatīvās padomes loceklis
