Ar Nīla Saimona komēdiju «Pēdējais kvēlais mīlnieks» svētdien kultūras namā viesosies neatkarīgais teātris «Kabata».
Ar Nīla Saimona komēdiju “Pēdējais kvēlais mīlnieks” svētdien kultūras namā viesosies neatkarīgais teātris “Kabata”.
“Man ir trīs bērni, māja, uzticīga sieva, kuru es mīlu… Un četrdesmit divu gadu vecumā es pirmoreiz mūžā iedomājos par nāvi, jautājot sev: vai tu no dzīves esi paņēmis visu, Bārnij? Varbūt iespējams vēl uz vienu vienīgu dienu zaudēt galvu kādā aizraujošā, vētrainā romānā? Es zinu, tas nav godīgi pret sievu. Ja viņa ko tādu atļautos, es viņai to nekad nepiedotu! Bet dzīve iet uz priekšu. Un kamēr tā iet, vai tad tā nevar mainīties?” Tā, iezīmējot sižetu galvenā varoņa monologā, pazīstamā amerikāņu dramaturga Nīla Saimona komēdijas “Pēdējais kvēlais mīlnieks” iestudējumu piesaka teātris “Kabata”.
Līdzīgi kā citu ievērojamu komēdiju autoru, arī 1927. gadā dzimušā ņujorkieša Saimona darbos zem izklaidējoši smieklīgās sižeta virskārtas saskatāmi arī gluži nopietni domāti prātojumi par pasaules un dzīves kārtību, ko ar komēdijas līdzekļiem – tātad humoristiski dramatizējot – autors cenšas darīt zināmus skatītājam. Saimona vēstījums ir vienkāršs un konservatīvs: par cilvēku dēvētā sabiedriskā dzīvnieka instinktus attiecībās ar citiem vada nevis bailes no rupja pārspēka, bet ieinteresētība izmantot visas dzīves dāvātās iespējas savā labā. Šo iespēju dāvātāja ir sabiedrība, un cilvēks, Saimonaprāt, dzīvo pilnvērtīgi tikai tādā mērā, kādā iekļaujas tajā (un tātad arī pakļaujas tās normām). Sacelšanās pret vispārpieņemto kārtību Saimona lugās ir mirkļa iegribas un nekad nepāraug nesamierināmā dumpinieciskumā. “Pēdējā kvēlajā mīlniekā” šo pārliecību manifestē ģimenes iestādījums, un galvenā varoņa laulības pārkāpēja komiskums, pēc autora prāta, droši vien būtu traktējams apmēram tā: redzat nu, cik smieklīgi ir pamatvērtību un līdz ar to dzīves galveno interešu vārdā neupurēt mirkļa vājības, nepieņemt izdevīgās spēles noteikumus – būt pieticīgam un uzticīgam. Pats dramaturgs savu lugu no raksturu un darbības izstrādātības viedokļa, “bārdā smīnot”, novērtējis kā visnotaļ apmierinošu. Kā Saimona jautro kaislību šķetināšanā veicas “Kabatai”, ar kādu mācību, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi Jāņa Jarāna spēlētā Bārnija dēka beidzas paša galvenā varoņa skatījumā, – par to varēsim spriest svētdien.
