Pēc ilgākiem laikiem atkal cerot izbaudīt kaut ko patiesi «teātrisku», pēc rokpoēmas «Man arī būtu bail» noskatīšanās tā īsti nesapratu, vai šis baudījums bijis kas daudz labāks par savureiz ikdienā lētās krimināla rakstura filmās redzēto.
Pēc ilgākiem laikiem atkal cerot izbaudīt kaut ko patiesi “teātrisku”, pēc režisora Mihaila Gruzdova kopā ar aktieri Ģirtu Ķesteri un mūziķu grupu “Dzelzs vilks” veidotās rokpoēmas “Man arī būtu bail” noskatīšanās tā īsti nesapratu, vai šis baudījums bijis kas daudz labāks par savureiz ikdienā lētās krimināla rakstura filmās redzēto, bet pēc izrādes pavisam noteikti jutos emocionāli vairāk bagātināts nekā iztukšots.
Rokpoēmā galvenais varonis ir kāds dzejnieks. Viņu radījis Čārlzs Bukovskis – amerikāņu rakstnieks, kura darbi un to varoņi vēl pirms pāris gadiem bija lasītāju iecienīti literārās baudas gūšanas objekti. Kā teikts rokpoēmas anotācijā, viņa stāsti valdzina ar savu neparasto vienkāršību un atklātību, kas dažkārt robežojas ar rupjību. Tomēr saglabātā veselīgā pašironija neļaujot kļūt banālam vai vulgāram.
Par vulgaritāti runājot, manuprāt, tās tur bija gana daudz. Un ne jau tikai skaļi un emocionāli, brīžiem kliedzoši izbļautajos cilvēku zemjostasvietas raksturojumos. Stāsts par dzīves mazliet sagrautu vīrieti, par viņa dzīvniecisko attieksmi pret sievietēm un paša ikdienu. Patiesībā jau tiešām kaut kur dzirdēts un manīts, kaut vai ar vienkāršības ziņā līdzīgi klajo izrādi “Vagīnas monologi”.
Kamēr vairāki ļaudis pēc pirmās daļas teicās esam sašutuši un labprāt uz turpinājumu nemaz nepaliktu, lielāko daļu skatītāju prastums pat fascinēja. It kā jau taisnība gan vieniem, gan otriem. Banāluma šodienas sadzīvē laikam gana daudz, un pat teātrī tas šķiet jau kaut kur piedzīvots. Ir pietiekami daudz alkoholisma un vardarbības, tāpēc varbūt šāda izrāde šķiet mazliet laika ziņā aizkavējusies. Bet pilnā skatītāju zāle liek saprast, ka pirms vairākiem gadiem radītā “Dzelzs vilka” un Ģirta Ķestera kopīgā ālēšanās uz skatuves dēļiem nav novecojusi.
Emocijas bija. Tikai īstenas kulminācijas pietrūka. Brīdī, kad uz mirušo sienas dzejnieks ar krītu “uzvilka” arī savu vārdu, vēl negribējās, lai izrāde beigtos.
Tā pēdējā laikā bieži arī ikdienā notiek. Ir pārliecība, ka labākais vēl nav piedzīvots, bet notikums jau steidz uz beigām. Un tad vilšanās mijas ar burvīgajos brīžos piedzīvoto, ko nožēlot vienkārši būtu grēks.
