«Cilvēcība pāri visam!» teica «Audi 80» vadītājs, kad agrā 14. maija rītā apturēja savu automobili.
«Cilvēcība pāri visam!» teica «Audi 80» vadītājs, kad agrā 14. maija rītā apturēja savu automobili, lai uzņemtu trīs skolas bērnus un vienu pensionētu skolotāju trīs kilometru attālumā no skolas un pilsētas autobusa galapunkta bez īpaša šo ceļinieku aicinājuma. Es, šajā situācijā iesaistītais, to uztvēru gandrīz kā brīnumu (brīnums ir notikums, kas šķiet neiespējams).
Ja vismaz vēl pāris desmitu deputātu vadītos no šāda principa, mēs uzzinātu, ka nāvessods Latvijā AR LIKUMU IR ATCELTS. Diemžēl pietrūka cilvēcības Saeimā un arī Latvijas sabiedrībā.
Visa civilizācijas vēsture ir pierādījusi nāvessodu bezjēdzību un necilvēciskumu. Nāvessods ir ar tiesas, «troikas» vai pat vienpersonīgā «visu tautu tēva» lēmumu apstiprināts (smalki izsakoties leģitimizēts) noziegums pret cilvēcību.
Nāvessods galvenokārt ir bijis vērsts ne tikdaudz pret noziedzniekiem, cik pret gaišāko prātu nesējiem, kas traucējuši tirāniskajiem, totalitārajiem vai pat it kā «demokrātiskajiem» režīmiem palikt pie varas. Lai atceramies Sokrāta un Jēzus no Nācaretes notiesāšanu.
Ir neērti atkārtot nodrāzto tēzi, ka nevis soda bardzība, bet gan tā neizbēgamība bremzē vai pat samazina noziedzību. To daudzi zina, bet nerealizē, pat domās, pat sapņos ne.
Pēc būtības nāvessods ir šķietamas kārtības (kādam izdevīgas) un drošības vārdā izdarīta slepkavība. Cilvēks, kas pieprasa saglabāt nāvessodu, savā būtībā ir potenciāls slepkava. Viņš kaut kā vārdā ir gatavs atbalstīt cita cilvēka nogalināšanu.
Tagad apgalvo, ka nāvessods ir jāpiespriež par slepkavību, kas izdarīta sevišķi cietsirdīgos apstākļos. Bet kādi tad ir šie «sevišķi cietsirdīgie» apstākļi? Parasti tie ir tad, kad upurim ir laupīta iespēja pretoties vardarbībai. Bet kas tad notiek, izpildot nāvessodu? Vai arī tā nav «sevišķi cietsirdīga» slepkavība? Nav vērts pat pieminēt tā dēvētās tiesu kļūdas, kad uz nāvi notiesā nevainīgus.
Mani visvairāk satrieca 12. maija LTV pārraidē «Skats no malas» ārkārtīgi simpātiskā un gudrā žurnāliste Iveta Mediņa, paziņojot, ka viņas būtība protestē pret nāvessoda atcelšanu. Ja pat tik sievišķīgā un smalkā būtnē mīt asinskārs atriebības gars, ko tad prasīt no mazāk izglītotajiem «padomju» (varbūt «bijpadomju») cilvēkiem vai daudzcietušajiem represētajiem? Starp citu, liela daļa īstus ciešanu lokus izgājušie ir daudz žēlsirdīgāki un saprotošāki. Diemžēl viņu ir par maz, lai viņu klusās, pieklājīgās balsis ietekmētu Saeimas lēmumus.
Kādos apstākļos un kādu motīvu dēļ parasti izdara slepkavības? Visizplatītākās, šķiet, ir sadzīves slepkavības, kad tuvi vai pazīstami cilvēki alkohola reibumā vai nesavaldībā nogalina viens otru. Samērā biežas ir tā dēvētās maniakālās slepkavības, kuras izdara cilvēki ar psihiskām novirzēm. Bet galvenais apzināto un plānoto slepkavību motīvs ir KĀRE mantas, varas, slavas vai atriebības KĀRE. Vēl ir motīvs bailes. Bet tas ir pakārtots pirmajām trim kārēm. Bailes zaudēt mantu, varu vai slavu arī mudina slepkavot. Bieži vien masveidā valsts un taisnības vārdā.
Kādi motīvi vada nāvessoda aizstāvjus? Varbūt bailes no noziedzniekiem? Droši vien arī tās. Tikai jāteic, ka nāvessoda saglabāšana likumos šos bailuļus nepaglābs. Nāvessoda saglabāšana likumā ne par matu neuzlabo kriminogēno situāciju. Noziedznieki prot novērtēt risku. Ja atklāto noziegumu procents ir stipri mazāks par 50, bet plānoto (pasūtīto) slepkavību ziņā pat mazāks par 10, ir skaidrs, ka slepkava no nāvessoda nebaidās, jo viņš ir pārliecināts, ka viņu vispār nesodīs. Viņš neriskē vairāk kā parasts dzērājs vai pat gājējs.
Otrs nāvessoda saglabātāju motīvs, manuprāt, ir tā pati mantkārība. Jo šķiet, ka lētāk ir nošaut noķerto noziedznieku, nekā viņu uzturēt mūža ieslodzījumā. Cietuma būves, uzturēšanas un apsardzes izdevumus taču segs no manis maksātajiem nodokļiem. Kam man tas? Lai tik šauj nost!
Trešais, viens no vadošajiem pašreizējā situācijā ir atriebības kāre. Bet tā var novest tikai pie permanentas (nebeidzamas) slepkavošanas. Tas jau ir piedzīvots, piemēram, Svanetijā, kur vēl nesen valdīja asinsatriebības paražas.
Skumji un baigi ir arī to deputātu argumenti, kas iestājas PAR nāvessoda atcelšanu. Tie ir tik zemiski utilitāri, ka labāk būtu tos nedzirdēt. Ne jau Eiropas Savienības dēļ, bet cilvēcības saglabāšanas un attīstības vārdā mums ir jāatsakās no nāvessodiem likumos! Sevišķi pretīgi ir, piemēram, sīku un zemisku blēdību atgādinošie deputāta A.Panteļējeva prātojumi, ka konvencijas ratificēšana atcels Saeimas pieņemto likumu. Nu kādēļ tad balsot par likumu, kas jau ir nolemts nepildīšanai? Vai tiešām tikai tādēļ, lai izpatiktu neapzinīgo vēlētāju pūlim?
Kad un vai Latvijā sapratīs un cienīs cilvēcību?
