Mūsdienu Latvijā farmaceitisko, medicīnisko un fitoķīmisko preparātu ražošanas apjomi mērāmi desmitos miljonu latu.
Mūsdienu Latvijā farmaceitisko, medicīnisko un fitoķīmisko preparātu ražošanas apjomi mērāmi desmitos miljonu latu. Ar lielākā zāļu ražotāja “Grindekss” nosaukumu godā celts Latvijas izcilais farmaceits Rīgas Ķīmiski farmaceitiskās biedrības dibinātājs Dāvids Grindelis
(1776 – 1836). Taču, izrādās, arī mūsu novadam ir savs izcilnieks šajā jomā. Tas ir pirms 130 gadiem Ūziņu pagastā dzimušais profesors Eduards Svirlovskis.
Jau vairāk nekā pusgadsimtu izcilais vīrs, farmācijas zinātņu doktors, farmokognosts, atdusas Ūziņu kapsētā. Viņa kapavieta tāpat kā Lieldimzēnu mājas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Materiāli par Eduarda Svirlovska zinātnisko darbību glabājas bibliotēkās un arhīvos Rīgā, Sanktpēterburgā, Berlīnē, arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Pateicoties ilggadējās Ūziņu bibliotekāres Ligitas Strazdiņas cītīgajam darbam novada vēstures izpētē, saglabājušās Eduarda Svirlovska sievas Zelmas ar roku rakstītas lapas, kurās viņa stāsta par sava vīra dzīvi. Jāpiebilst, ka pāris salaulājās kara laikā 1944. gada 13. maijā. Eduardam Svirlovskim tolaik bija 69 gadi, bet viņa kundzei – 50.
Divatā ar dabu un skolas gudrībām
Profesors dzimis 1874. gada 10. novembrī Ūziņu pagasta Dimzēnos. Viņa tēvs Jānis zemi bija mantojis no sava tēva, kas bija izpircis tā saucamās “kroņa” zemes. Jānis Svirlovskis bija zināms kā izglītots vīrs, kas abonējis avīzes un žurnālus ne tikai latviešu, bet arī krievu un vācu valodā. Viņam paticis izdaiļot Dimzēnu apkārtni. Stādījis ozolus, liepas, vīksnas, lazdas, kā arī košumkrūmus, puķes. Kad Eduards paaudzies, tēvs viņam mācījis lauku darbus, kā arī uzmanījis, lai zēns būtu kārtīgs – vakaros notīrītu darbarīkus un vietā saliktu savas drēbes.
Māte vadījusi saimniecību un interesējusies par ārstniecības augiem. Šajā jomā viņas konsultants bijis Jelgavas aptiekas pārzinis. Arī dēlu viņa ņēmusi uz Jelgavu, kur konsultācijās zēns guvis pirmo sajēgu par ārstnieciskajiem augiem.
Eduards audzis starp pieaugušajiem. Iespējams, ka citu bērnu mājās nav bijis, tādēļ arī zēns iemīļojis vienatnē lasīt un domāt. Mācoties Jelgavas Klasiskajā ģimnāzijā, Eduards Dimzēnu kalna liepās ierīkojis soliņu, kur varējis netraucēti “zubrīt” latīņu un grieķu tekstus. Jāpiebilst, ka Ūziņu pamatskolu Eduards Svirlovskis absolvēja kā pirmais skolnieks.
Pēc ģimnāzijas beigšanas 1899. gadā jaunais censonis devās uz Tērbatu, kur, iespējams, vecāku ietekmē izvēlējās studēt farmāciju. Dēla atvadu svinībās Ūziņos kāds no viesiem Jānim Svirlovskim bija jautājis: “Par ko tu gribi izmācīt savu dēlu? Kas no viņa iznāks?” Tēvs atbildējis: “Vai nu vēzis, vai profesors.” Nav vairs kam pajautāt, kas bija domāts ar vārdu “vēzis”? Varbūt kāda atpakaļrāpšanās? Droši vien krietni pašizglītotā Jāņa Svirlovska valodā tēlainības netrūka.
Darbs Petrogradā, Kaukāzā un Vidusāzijā
Tā kā Ūziņu studenta materiālie apstākļi nav bijuši spoži, viņš vasaras brīvlaikā strādājis aptiekās. Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Krēsliņa aptiekā Petrogradā un Kaukāzā, kur arī pētījis ārstniecības augus.
Nav zināms, kā Svirlovsku ģimene pārdzīvoja 1905. – 1907. gada revolūciju, taču dēlam studijas Tērbatā veicās labi. 1906. gadā, ieguvis farmācijas maģistra grādu, Eduards Svirlovskis devās uz toreizējo impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur sāka strādāt par laborantu jau minētajā K.Krēsliņa aptiekā. Divus gadus vēlāk viņam tika piedāvāts kļūt par Pēterpils Farmaceitiskās biedrības bakterioloģijas laboratorijas vadītāju un farmācijas žurnāla redaktoru. Šos pienākumus viņš veica turpmākos desmit gadus. Paralēli tam Eduards Svirlovskis strādāja Zemkopības departamentā. No 1916. līdz 1917. gadam viņš tika nosūtīts pētīt opija magoņu plantācijas Turkestānā. Šī narkotiskās iedarbības viela bija vajadzīga mediķiem operāciju veikšanā. Saprotams, kara laikā tas kļuva īpaši aktuāli.
Garo ceļu zinātnieks veica ar zirgiem. Zināms, ka viņš ar savu asistentu toreiz apmeklējuši arī Ķīnu, kur pētījuši opija kontrabandas ceļus.
Dimzēnos bija dendrārijs
1919. gadā Eduards Svirlovskis atgriezās dzimtenē. 1924. gadā tika ievēlēts par Latvijas Universitātes profesoru. Viņš bija celmlauzis ārstniecības augu kultivēšanas un aklimatizēšanas mēģinājumos, kā arī propagandā. Kopā ar domubiedriem tika dibināts Farmakognozijas institūts, kā arī veikts liels izskaidrošanas darbs tautā. Par ārstniecības augiem zinātnieks publicēja ap 40 rakstu.
Divdesmitajos gados profesoram tika dota iespēja papildināt savas zināšanas Berlīnes un Vīnes botāniskajos dārzos. Šajā ziņā interesantas lietas notika arī Dimzēnos, kur Eduards Svirlovskis ierīkoja dendroloģisko dārzu ar 35 svešzemju kokiem un krūmiem.
1937. gadā profesors aizstāvēja doktora disertāciju, kurā viņš bija apkopojis savus pētījumus par arī Latvijā sastopamo ārstniecisko augu uzpirksteni (Digitalis purpurea – latīņu val.).
Kā profesors pārdzīvoja okupācijas un kara gadus, vēsture klusē. Zināms vienīgi jau minētais fakts par viņa laulībām ar Zelmu Puriņu no Pociema.
Padomju laikā viņš turpināja strādāt savā zinātnes laukā. Taču 1949. gada 17. maijā neizdevušās operācijas dēļ nāve pārtrauca viņa iemīļoto darbu. Bibliotekāres Ligitas Strazdiņas apkopotajos materiālos redzams lielais profesora pavadītāju un arī darba turpinātāju pulks.
