«Brīvība ir saistīta ar atbildību. Brīvība grib visu, bet atbildība ne,» saka pensionārs Ansis Graudiņš, atbildot uz jautājumu par pensionāra iespējām mūsdienu Latvijā.
“Brīvība ir saistīta ar atbildību. Brīvība grib visu, bet atbildība ne,” saka pensionārs Ansis Graudiņš, atbildot uz jautājumu par pensionāra iespējām mūsdienu Latvijā.
Uz aicinājumu atklāt kaut ko no savas dzīves, Ansis Graudiņš jautā, ar ko lai sāk. Var ar to, ka viņš, pateicoties tēvabrālim, iemācījies lasīt pirms četru gadu vecuma. Tēvabrālim gan bijusi tikai sešu klašu izglītība, bet viņš bijis ieinteresēts puikas skološanā. Astoņu gadu vecumā Ansis lasījis Sokratu un Nīči. Vai kaut ko arī sapratis? Graudiņa kungs teic, ka, par brīnumu, kaut kas tiešām aizķēries. Bijusi arī cita visai laba literatūra. Vecāmāte gribējusi, lai puika lasa viņai priekšā Bībeli, tā zēns iepazinies ar Svētajiem Rakstiem. Īpašu iespaidu atstājusi Daniela grāmata, Jāzepa “epopeja”, Jaunā Derība. Kā viņš uztver Raiņa “Jāzepu un viņa brāļus” Vecās Derības kontekstā? Šajā darbā Rainis neparādot Bībeles Jāzepu, bet gan savu likteni – no ideāliem līdz bezcerībai. “Rainis pats teicis: “Tad, ja ir nelabums, to vajag norakstīt nost.” Sociāldemokrātiem vajadzētu atturēties no sevis slavināšanas, piesaucot Raini, pret kuru viņi būtībā izturējušies nāvējoši. Nav pamata lepoties ar savas partijas vēsturi. Tā ir pietiekami asiņaina,” domā Graudiņa kungs.
Sastapšanās ar dižgariem
Ansis Graudiņš studējis Lauksaimniecības universitātē hidromeliorāciju. Bet jau tehnikumā, kad mācījies radiotehniku, sadraudzējies ar fiziku. Vēlāk nonācis LU Ekonomikas fakultātes vakara nodaļā, vēl pēc tam bijusi interesanta iespēja studēt Maskavas Fizikas institūtā. Tur viņš sastapies ar dižgariem. Spēcīgākā personība – Ivans Vinogradovs, matemātiķis un augsta līmeņa garīdznieks. Kā tas varēja notikt? Kādus pakalpojumus padomju varai šis kungs būtu sniedzis? “Tā bija matemātika, fizika. Padomju valstij vajadzēja izgudrojumus, atombumbas,” atbild Graudiņa kungs. “Šajā institūtā bija ļoti brīva gaisotne, tur pulcējās garīgi dižgari. Brīvi no domāšanas šabloniem. Saprotams, ka, atgriežoties padomju Latvijā, es smaku nost. Nīkuļoju līdz pat 1986. gadam.”
“Profene” kā izaicinājums
Tad Ansis Graudiņš pieņēmis piedāvājumu, kas daudziem likās neizprotams, – strādāt tolaik ļoti “smagajā” Jelgavas 45. profesionāli tehniskajā skolā par informātikas skolotāju. “Toreiz uz mani skatījās kā uz dullu – no institūta atnākt uz tādu vietu! Bet mani interesēja reorganizācijas ideja. Tas tolaik bija tāds pedagoģiskais eksperiments.”
“Zinātnes virzība tai laikā bija apstājusies, visā bija jaušama stagnācija, bet šajā skolā mani piesaistīja Aleksandrs Gorodeckis, vīrs, par kuru savā laikā daudz rakstīja Marina Kosteņecka. Desmit gadu viņš vadīja Kalupes internātskolu, tā laika skolēni neviens nenonāca uz kriminālā ceļa. Bet gudri pedagogi un pedagoģisko iestāžu vadītāji nebija ērti padomju varai. Viņš bija spiests mainīt sistēmu, kurā strādāt, un nonāca profesionālās izglītības apritē. Jelgavas 45. “profene” tolaik bija vissliktākā Latvijā. Gada laikā kautiņos un citādi bojā bija gājuši seši jaunieši… Diezgan īsā laikā mainījās skolas morālie akcenti. Profesionāli tehniskā skola kļuva par liceju, arvien vairāk mainot ne tikai formu, bet arī saturu.” No 1886. līdz 2001. gadam Ansis Graudiņš šajā mācību iestādē mācīja informātiku, matemātiku, fiziku. Īsti viņš atdzīvojies tikai Tautas frontes laikā. Tad sāka ieplūst elpa.
Čemodāni, ķipji, pagales un āmuri
Atmodas sākumā Ansis Graudiņš studēja augstākajos pedagoģiskajos kursos. Skolotāja misija – tā varētu teikt. “Man šķiet, nevajag mācīt, audzināt, bet ļaut būt, ļaut pašam tikt galā, radot tikai apstākļus. Man klasē bija četras tāfeles, lai varētu strādāt darba grupās. Kopā ar audzēkņiem bijām izveidojuši skolēnu “klasifikatoru”. Ar nelielu ironiju un humoru viņus sakārtojām četrās grupās. Pirmā grupa – skolēni čemodāni. Kaut kur dienas laikā jāpaliek. Skola kā bagāžas glabātuve. Otrā grupa – skolēni ķipji. Viņi saka: “Piepildi mani!”, bet pašiem vai nu vāciņš virsū, vai dibens gaisā. Nevar dabūt iekšā vai viss izlīst. Trešā grupa – skolēni pagales. Viņi saka: “Skolotāj, aizdedzini, ja būs interesanti, mācīšos.” Ceturtā, pēc toreizējā skolnieka Jurģa Gaveikas terminoloģijas, ir “brīvprātīgie āmuri”. Tas nozīmēja – viņi visu dara, par visu interesējas, bet pirmās trīs skolēnu grupas šos jauniešus uzskata par āmuriem.” Ansis Graudiņš 1999. gadā definējis savu audzināšanas un izglītības koncepciju. “Lai skolēns kļūtu par cienījamu un sevi cienošu personību, viņam jāattīsta spējas un iemaņas: apklust un paklusēt, klausīties un sadzirdēt, runāt un jautāt, lasīt un saprast…” Seko vēl vairāki uzskaitījumi. Pēdējais – domāt, spriest, iztēloties, lai radītu. Šķiet, vienkārši, bet bērni neprot klusēt, nespēj uztvert dzirdēto un lasīto. Citiem vārdiem sakot, viņaprāt, māca zināt, bet nemāca gudrību, neļauj personībai attīstīties dabiski.
Pensionāra brīvais lidojums
Ansis Graudiņš ir pensijā. “Nevienam nav tik plašas iespējas kā pensionāram, ja vien cilvēks saprot, cik viņš ir brīvs, un var darīt to, kas patīk. Ja cilvēks jūt sevī brīvību, tad var iztikt ar mazumiņu. Jāprot taupīt to, kas ir, un iztikt bez tā, kā nav.” Viņa vienīgās zāles esot Zeļeņina pilieni. Vēl strādājot skolā, Ansim Graudiņam palicis slikti ar sirdi, aizgājis uz medpunktu, un feldšerīte neko citu nav varējusi piedāvāt. “Es iedzēru, man palika labi. No tā laika, ja sirds streiko, neko citu nelietoju. Pudelīte divās nedēļās iziet, bet tas ir lēti. Nav vajadzīgas dārgās zāles. Un vēl jau ļoti daudz palīdz domu spēks.” Pēc operācijas viņa rokās nonākusi grāmata par pašsuģestiju “Muļķu pieredze, kā atgūt redzi”. Vīrs šo grāmatu ņēmis nopietni, pēc pusgada gūžas operācijas rēta gandrīz nav bijusi redzama. “Ar domu spēku var sadziedēt daudzas rētas un slimības.” Vēl pensionārs uzsver, ka ķirbji, dzērvenes, selerijas un pētersīļi ir ļoti lēti, bet satur cilvēka organismam nepieciešamās vielas.
Tikt galā ar iemācīto nevarību
“Jāmaina domāšana. Tas ir galvenais. Zinātniece, uzsveru, zinātniece, nevis prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pirms deviņiem gadiem presē publicēja rakstu sēriju par mūsu raksturu. Tā galvenā doma – viena no mūsu rakstura šķautnēm ir iemācītā nevarība.”
“Es skoloju skolotājus. Apmēram divas reizes nedēļā eju uz Jelgavas Amatniecības vidusskolu. Tur tagad strādā mani bijušie audzēkņi Viesturs Šlosbergs, Uldis Sokolovs, Vladimirs Larionovs, Judīte Knāviņa. Jūtos noderīgs, varu viņiem palīdzēt ar padomu, ideju, varu sagatavot materiālus par noteiktu tēmu. Skolotāji ir noskrējušies, viņiem nav laika meklēt to, ko es kā pensionārs varu piedāvāt. Sniedzu informāciju, sagatavoju literatūras apskatus. Reizi mēnesī organizēju seminārus skolotājiem.”
Skatos un domāju…
Pēc Graudiņa kunga teiktā, plāna maize tomēr ir daudz sātīgāka par “plānu domu”. Viņam vienmēr padomā kāda ideja. “Dažreiz skatos “zvanu vakarus”,” tā viņš nosauc tiešraides Latvijas Televīzijas pirmajā programmā, “”Šeit un tagad”. Labs raidījums. Cilvēkiem vajag izteikties, sarunāties, tikt uzklausītiem. Tomēr šajā raidījumā viss paliek mazliet gaisā karājoties. Vajag atbildēt uzreiz. Iznāk, ka atbildētājiem nav laika atbildēt izsmeļoši un vispusīgi, jo bieži skartās problēmas nav tikai viena cilvēka jautājums. Piemēram, par dzīves jēgu vai to, kas ir laiks. Vajadzētu atbildēt, bet skan jau nākamais zvans. Būtu labi, ja vismaz reizi mēnesī rastu iespēju paplašinātu atbilžu vakaram. Tā varētu būt vēla vakara stunda, bet tie, kam tas interesē, būtu nomodā. Piemēram, tiek jautāts par to, kur mācīties bērniem ar specifiskām dotībām. Amerikā, Ķīnā ir speciālas skolas bērniem, kas pēc būtības ir ģēniji, bet parastajā skolā tiek uzskatīti par pamuļķīšiem, īpatņiem. Mums ir ļoti daudz par ko jautāt un uz ko atbildēt,” domā Graudiņa kungs. Bet kas tad ir laiks? “Laiks ir viena no dimensijām.”
Bet eksistenciālais vakuums, kad cilvēks neko nevēlas, izpaužas kā slinkums. Tas izpaužas, bet cēloņi meklējami dziļāk. Lūk, par šādām lietām vajadzētu runāt. Tā domā cilvēks, kam pensijas vecums ir jauna iespēja – savu laiku ziedot tam, kas ir interesanti.
