Līdz 11. novembrim «Kino 19»: «Borna pārspēks» (pulksten 16 (izņemot 10. novembri) un 20), «Mana mazulīša tētis» (pulksten 18).
Līdz 11. novembrim “Kino 19”: “Borna pārspēks” (pulksten 16 (izņemot 10. novembri) un 20), “Mana mazulīša tētis” (pulksten 18).
“Borna” triloģijas otrajā daļā fantastikas garā tendētā dēku romānista Roberta Ladlema varonis slepenās profesionālu “killeru” kalves bijušais audzēknis Džeisons Borns turpina skaidrot attiecības ar savu atmiņu un pagātni, par ko, kā izrādās, nepamatoti domājis, ka visi rēķini ar to noslēgti un nākotnē viņu gaida mierīga dzīve kopā ar mīļoto sievieti. Abi spiesti bēgt no pagātnes, kas Bornam uzsūtīta slepenā aģenta personā klauvē pie viņu durvīm. Kā jau būtu gaidāms, trilleriskā “action” gabala scenāriju “neapgrūtina” psiholoģiski un sižetiski smalkumi, bet žanra cienītājiem stāsta turpinājumu par amnēzijas un bruņotu sekotāju vajātā izbijušā aģenta piedzīvojumiem baudāmu darīs trīs galvenie apstākļi, kas gādā par uzbrūkošu tiešamību un saistošu ticamību – īpašību apvienojumu, kas nodrošina katras “action” filmas veiksmi. Pirmkārt, tas ir operatordarbs: kameras šūpošanās, joņošana vērienīgajos superdinamiski montētajos tuvplānos, kuru īpatsvars skatītājiem pirmajās rindās var draudēt, ja ne ar reiboņiem un mēreniem “jūras slimības” simptomiem, tad ar iesaistītības izjūtu darbības vidē gan. Otrkārt, specefektu izvēle, kurā ir Holivudai netipiski maz plātīgas pārspīlētības, ievērojami vairāk “piebremzētas” reālistiskas ticamības. Treškārt, pats titulvaronis, kurš tā atveidotājam Metam Deimonam, šķiet, tiešām iepaticies ar visu tā “vienvirziena domāšanu”, par ko liecina viņa neviltotā cenšanās ļaut skatītājam uzlūkot emocionāli trūcīgi portretēto “aso vīru” par ko nedaudz vairāk nekā radījumu, kas domāts tikai laika aizpildīšanai starp cīniņu ainām.
Par komēdiju “Mana mazulīša tētis” sākams viss tas pats, kas par pagājušonedēļ piedāvāto tās “humora izjūtas” līdzinieci “Slepenpolicijā tikai meitenes”, vienīgi šeit fizioloģisku procesu skaņu un skatu ir ievērojami vairāk, un tas viss iecerēts kā “situāciju komēdija” par tēmu: cik grūti vīrietim būt par bērnu aukli. Jo notikumu centrā ir trīs draugi, kas visi vienā laikā kļūst par tēviem. Grūti viņiem iet, tas tiesa, bet vai smieklīgi? Ja smieklīgas jums šķiet tādas nodarbes kā spriešana par mazuļa ēdienkarti, pētot viņa izkārnījumus, vai urīna strūkla autiņu mainītājam tieši sejā, “Mana mazulīša tētis” kā radīta jūsu vētraini jautrai izklaidei. Uz priekšu!
