Atkal un atkal vietējā presē parādās raksti par Jelgavas neseno vēsturi, kur nozīmīgu vietu ieņem bijušās kapsētas.
Atkal un atkal vietējā presē parādās raksti par Jelgavas neseno vēsturi, kur nozīmīgu vietu ieņem bijušās kapsētas. Tās atradušās arī pilsētas centrā – abpus Jāņa baznīcai. Tagad gandrīz visās to teritorijās ir padomju varas gados iekārtotie parki un tos atdalošā par jaunu trasi izbūvētā Pasta iela.
Kāda ir pašreizējā situācija? Vai arī turpmāk neliksimies ne zinis par senajās kapsētās guldīto Jelgavas vēsturi? Par to sarunājos ar Jelgavas domes priekšsēdētāju Uldi Ivanu.
Protams, Jelgavā ir daudz nenokārtotu jautājumu, kas ir svarīgāki par bijušo kapsētu jeb tagadējo parku likteni. Un tomēr…
Pilsētas domes rīcībā ir dokumenti, kas vieš zināmu skaidrību centra un kapu pastāvēšanā.
Tā ir kādreizējā Jelgavas pašvaldības pilnvarnieka zvērinātā advokāta Kārļa Pauluka sarakste ar Latvijas Iekšlietu ministriju. Pēc atzīmes uz lūguma lapas var spriest, ka Pauluka vēstule ministrijā saņemta 1938. gada 19. oktobrī. Tās tekstā:
«Jelgavas pilsētas robežās pie Lietuvas ielas (agrākās Kalves šosejas) atrodas vairākas kapsētas un proti: 1) Jāņa kapsēta; 2) literātu kapsēta; 3) Romas (..) katoļu kapsēta un 4) vecticībnieku kapsēta. Šīs kapsētas atrodas ļoti tuvu pilsētas centram, pastāv jau no ļoti seniem, pat neatminamiem laikiem un ir arī pa lielākai daļai jau pilnīgi pieraktas, kādēļ ar tautas labklājības ministra kunga 1934. gada 24. novembra rīkojumu ir nolemts šīs kapsētas galīgi slēgt ar 1940. gada 1. janvāri, pēc kam katra apbedīšana tajās (arī atsevišķās ģimeņu gruntēs) aizliegta. Cik var spriest no visiem apstākļiem, šīs kapsētas ir ierīkotas uz pilsētas zemes. Pārvalda tagad kapsētas attiecīgu baznīcu, resp. to draudžu valdes; literātu kapsētu pārvalda Jelgavas vācu Trīsvienības baznīcas valde, bet Jāņa kapsētā atsevišķi gabali atrodas minētās Trīsvienības baznīcas, reformātoru baznīcas un Jāņa baznīcas pārzināšanā (..).
Tagad paceļas jautājums, kas notiks ar minētām kapsētām pēc to galīgas slēgšanas 1940. gada 1. janvārī. Tā kā nevar būt šaubas par to, ka šīs kapsētas ierīkotas uz pilsētas zemes un nodotas tikai baznīcu pārziņā kapsētu vajadzībām, tad līdz ar kapsētu slēgšanu tās būtu nododamas atpakaļ pilsētai. Saskaņā ar Ārstniecības likumu šo kapsētu zemes vismaz 50 gadu laikā nekādam citam nolūkam nav izmantojamas. Tā kā visas šīs kapsētas atrodas gandrīz pilsētas centrā, tad ir nepieciešams, ka tās visus minētos 50 gadus tiek pieklājīgi uzkoptas un uzturētas kārtībā. (..) Jelgavas pilsētas valde, kuras pienākums un vēlēšanās ir uzturēt pilsētu un visas tanī atrodošās publiskās vietas labā kārtībā, vēlas tādēļ pieņemt ar 1940. gada 1. janvārī visas minētās kapsētas savā uzraudzībā, lai tās uzturētu turpmāk labā kārtībā kā apstādījumu vietas, neaizskarot tur atrodošos kapu pieminekļus un atļaujot mirušo piederīgiem šos pieminekļus uzturēt un apkopt.»
Atbildes vēstuli Jelgavas pašvaldībai Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments ar direktora E.Dimiņa un konfesiju nodaļas vadītāja J.Paegles parakstiem nosūtījis 1939. gada 10. janvārī. Tajā teikts: «Baznīcu un konfesiju departaments paziņo, ka minētais iesniegums ir priekšlaicīgs un tāpēc noraidāms. Sakarā ar Ārstniecības likuma 162. p. (1937.g. lik. kr. 219): 1) kapsētām jābūt pieraktām, tikai tad kapsētas var slēgt Iekšlietu ministrija saziņā ar Tautas labklājības ministriju un 2) kad pagājuši vismaz 50 gadi no pēdējā miroņa apbedīšanas dienas, tādas slēgtas kapsētas pēc Veselības departamenta atsauksmes un ar tautas labklājības un iekšlietu ministra piekrišanu vajadzības gadījumā var izlietot citiem nolūkiem.»
Zvērinātā advokāta K.Pauluka paskaidrojumā iekšlietu ministram 1939. gada 25. martā teikts, ka Baznīcu un konfesiju departamenta viedoklis izskaidrojams ar pārpratumu: «Jautājums par pilsētas lūgumā minēto kapsētu slēgšanu ir jau no attiecīgām ministrijām galīgi izlemts un lēmums paziņots tiklab pilsētas valdei, kā arī ieinteresētām baznīcu valdēm un proti, ka ar tautas labklājības ministra kunga rīkojumu ir galīgi nolemts minētās četras kapsētas galīgi slēgt ar 1940. gada 1. janvāri. (..) Kad būs pagājuši 50 gadi no pēdējā miroņa apbedīšanas, varēs pacelties jautājums par šo bijušo kapsētu izlietošanu citiem nolūkiem.»
Šo saraksti noslēdz 1939. gada 31. marta iekšlietu ministra rezolūcija, kas liek pilsētas valdei noskaidrot, vai attiecīgās baznīcu draudzes apņemas uzturēt šīs kapsētas kārtībā, bet, ja tās atteiktos, pilsētas valdei jāpārņem to kopšana un uzturēšana.
No sarakstes var secināt, ka aizlieguma termiņš būtu beidzies tikai 1990. gada 1. janvārī. Taču padomju vara, neliekoties ne zinis par šādu aizliegumu, jau itin drīz pēc Otrā pasaules kara barbariski izrīkojās ar šīm kapsētām: netika saudzēti ne pieminekļi, ne kapu kopiņas. Vācu okupācijas laikā atļāva no Jāņa kapsētas veikt pārapbedījumus Jelgavas nomales kapsētās. Bet no ievērojamo cilvēku apbedījumu vietām mūsu paaudzei vairs nav palicis nekas.
Kā zināms, Jelgavas Latviešu biedrības valdes loceklis Modris Ziemelis vāc un apkopo informāciju par senajiem apbedījumiem. Taču U.Ivans šo iniciatīvu vērtēja visai atturīgi – vai iepriekš nav vajadzīgi kādi noteikti darba kritēriji? Protams, kapsētas neatjaunos, bet kur lai uzstāda iecerēto piemiņas stendu, stēlu? U.Ivans uzskata – dzīvākās gājēju plūsmas vietā, iespējams, Jāņa baznīcas tuvumā. Līdzekļu trūkuma dēļ tas nevarēs notikt ne šajā, ne nākamajā gadā. Taču sagatavošanas darbi ir jāsāk. Tajos ar savu līdzdalību būtu jāiesaistās pilsētas galvenajam māksliniekam, galvenajam arhitektam, muzejam. Tā soli pa solītim varētu nonākt pie tuvināšanās trīsdesmito gadu beigu iecerēm senās kapsētas uzturēt «labā kārtībā kā apstādījumu vietas».
