Septīto reizi, tēlaini sakot, Saeima mēģinās karstu kartupeli pārmest no vienas rokas otrā. Rīt izšķirsies, vai vēl uz gadu tiks pagarināts privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš. Pagājušajā gadā to noteica līdz šā gada beigām.
Septīto reizi, tēlaini sakot, Saeima mēģinās karstu kartupeli pārmest no vienas rokas otrā. Rīt izšķirsies, vai vēl uz gadu tiks pagarināts privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš. Pagājušajā gadā to noteica līdz šā gada beigām. Lūkojoties uz ikgadējo riņķadanci ap un par privatizācijas sertifikātiem, tā vien gribas uzdot dažus jautājumus.
Deviņdesmito gadu sākumā tautas atmodas eiforijā Augstākās padomes deputāti nolēma atdot visiem padomju gados atņemto. Tā radās ideja par privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem. Tā teikt, cik esi nodzīvojis padomju režīmā, saņem privatizācijas sertifikātus, par kuriem vari no valsts dabūt zaudēto un nopelnīto daļu. Par atskaites punktu ņēma kopējo valsts un pašvaldību īpašumā esošo uzņēmumu un nekustamo īpašumu summu. To izdalīja uz dzīvojošo skaitu un ieguva skaitli, kas raksturoja viena sertifikāta vērtību – 28 lati. Par to varēji privatizēt savu līdz šim īrēto dzīvokli, ja vien tas bija valsts vai pašvaldības īpašums. Varēji piedalīties valsts uzņēmumu privatizācijā, kļūstot par līdzīpašnieku. Tikpat labi varēji sertifikātus vienkārši ņemt un pārdot par brīvā tirgus cenu. Ja runājam par pirmo iespēju, tad tas bija negodīgi pret tiem, kas dzīvoja denacionalizētajos namos. Viņi jau sākotnēji tika nostādīti nevienlīdzīgā situācijā, nodrošinot sevi ar pajumti. Kamēr vieniem tas izdevās par abstraktu naudas summu, tikmēr citiem tas bija jādara par konkrētiem latiem. Savulaik skanējušie reklāmas saukļi kļūt par akcionāriem, piedaloties uzņēmumu privatizācijā, ja būsim atklāti, labumu nesuši pavisam citiem cilvēkiem. Turklāt laba tiesa šo privatizēto uzņēmumu jau sen kā beiguši darboties. Tie, kas strādā ar pamatīgu peļņu, labumu nes vienīgi tiem, kas sākumā privatizācijas sertifikātus uzpirka, un par uzņēmuma īpašniekiem kļuva, iztērējot nesamērīgi mazas naudas summas. Pēc līdzīgas shēmas darbojās tagadējie lielie privatizēto zemju īpašnieki. Šajā gadījumā viņiem bija nepieciešami “vajadzīgie sakari” pašvaldībās.
Tātad, ja konceptuālie steidzamie grozījumi likumā par privatizācijas sertifikātiem tiks pieņemti, acīmredzot atlikušajiem to lielajiem īpašniekiem ir pamatotas cerības, ka šajā laikā privatizācijai varētu tikt nodoti pēdējie uzņēmumi, kuros valsts daļas īpašumā ir saglabājušās pilnībā vai daļēji. Kuri tie ir? Pirmkārt, “Latvenergo”. Seko “Lattelekom” un “Ventspils nafta”. Līdz šim teju viens no lielākajiem kumosiem – “Latvijas kuģniecība” – jau veikli privatizēta.
Priekšlikumus likuma grozījumiem varēja iesniegt līdz nedēļas sākumam, un rīt kļūs skaidrs, vai lēmuma pieņēmēju rīcībā ir pietiekama informācija par iepriekš nosaukto uzņēmumu nākotni. Saeimā saņemti arī cita veida priekšlikumi. Piemēram, vairs nebūs sertifikātu izlietojuma termiņa, bet būs privatizācijas un atsavināšanas ierosinājuma termiņš, kurā persona varēs kā maksājuma līdzekli izmantot sertifikātus. Un papildu tam ierosinājums par neizmantotajiem sertifikātiem izmaksāt kompensācijas reālās naudas zīmēs. Pat no šodienas viedokļa raugoties, peļņa šādā gadījumā būtu vienkārši fantastiska. Pašlaik viena privatizācijas sertifikāta cena ir aptuveni 6,5 lati. Saņemot pretī valsts obligācijas, sertifikāta īpašnieks saņemtu 28 latus. Teju 400 procentu peļņa ir labs bizness, lai tās sešas noslēpumainās fiziskās personas, kuru īpašumā ir trešdaļa atlikušo sertifikātu, pacenstos tālāko notikumu scenāriju taisīt pēc sava prāta.
