Nebijis notikums Jelgavas kultūras dzīvē un Latvijas mākslā kopumā – starptautiska izstāde nenotiek vis Rīgā, bet citviet – 6. Baltijas valstu medaļu mākslas triennāle iemājojusi mūsu pilsētas muzejā. Un kāpēc gan ne? Vai visam jānotiek galvaspilsētā?
Nebijis notikums Jelgavas kultūras dzīvē un Latvijas mākslā kopumā – starptautiska izstāde nenotiek vis Rīgā, bet citviet – 6. Baltijas valstu medaļu mākslas triennāle iemājojusi mūsu pilsētas muzejā. Un kāpēc gan ne? Vai visam jānotiek galvaspilsētā?
Acīmredzot šajā gadījumā runa tomēr ir par viesmīlību – mūsu pilsētā nav lielu medaļu mākslas entuziastu. Ja Jelgava vēlētos kļūt par pasteļglezniecības vai keramikas centru, nudien nebrīnītos – šajās nozarēs mums ir lieliski talanti.
Taču atgriezīsimies pie medaļu mākslas izstādes. Par Baltijas valstu izstādi to visai pagrūti saukt. Igauniju pārstāv tikai viens autors. Vai igaunīši bāleliņi piemirsuši šo tēlniecības atzaru? Negribas ticēt. Medaļas sāk pasūtīt arvien vairāk.
Diemžēl neredzēju iepriekšējo Baltijas valstu izstādi, tādēļ nevaru spriest, kādi jauni vēji pūš šajos laukos. Kā rāda ekspozīcija (tā ir labi iekārtota, pārskatāma, taču muzeja ļaudis bijuši ļoti pavirši: skatītājam jāmin, kā katru medaļu sauc; acīm redzams, ka saraksti vitrīnās automātiski izkopēti no kataloga, nepārbaudot, vai visas pieteiktās medaļas ir izstādē un kādā kārtībā). Medaļu mākslā novērojamas vairākas tendences. No vienas puses, daļa leišu un latviešu autoru seko šīs tēlniecības atzara iedibinātajām klasiskajām tradīcijām. No otras, – tajā notiek visaptveroša eksperimentēšana ar materiāliem, formu, saturu. Bieži mākslinieki nodarbojas ar sīkplastiku. Pat par plaketēm ne vienmēr izstādīto nosauksi. Kādreiz bija noteikts, cik liela var būt medaļa. Tagad, kā šķiet, šīs robežas ir atceltas (ES arī tikpat kā nav iekšējo robežu). Sevišķi leiši izceļas ar medaļu izmēru strauju palielināšanu, lai gan formas ziņā ievēroti visi medaļas uzbūves noteikumi (J.Kalinausks, V.Mockaitis u.c.).
Lietuviešu daļā droši vien daudzi pievērsa uzmanību V.Mockaiša un A.Mikutas darbiem. A.Mikuta asprātīgi izmantojis metāla šķīvjus, audeklu un eļļas krāsas, neiedomājami paplašinot medaļu mākslas materiālu robežas. Turpretim V.Mockaitis izmanto vienveidīgu, neordināru ārējo formu, kam arī ir sava idejiskā slodze, mainot tikai vidusdaļas detaļas. Tas liecina par variāciju iespējamo daudzveidību, taču ārējā satvara pārliecīga ekspluatācija ienes monotonumu.
Arī mūsu daļā var sastapt tradicionālās formās ieturētus darbus un dažādu jaunu iespēju meklējumus.
Klasiskās tradīcijas ievēro Jānis Strupulis, pats aktīvākais medaļmākslinieks mūsu valstī. Viņš strādā ārkārtīgi daudz. Ik darbu mākslinieks ir rūpīgi izdomājis, atradis izteiksmīgu, bieži vien gandrīz vai askētisku kompozīciju un tikpat pamatīgi nostrādājis. Jāizceļ tas, ka J.Strupuļa medaļas, to klasisko likumību ievērošana parāda, ka forma nespēj ierobežot talantīgu tēlnieku. J.Strupulis prot vecajā formā iedvest dzīvību.
Turpretim Bruno Strautiņš vienmēr izcēlies ar to, ka ik medaļai prot atrast oriģinālu formu. Tās meklēšana māksliniekam nav pašmērķīga. Forma izriet no satura. Var tikai apbrīnot B.Strautiņa neizsīkstošo izdomu. Šoreiz izceļas Mazačo, Čakam un dziesmu svētkiem veltītie darbi.
Francijā dzīvojošā Valentīna Zeile pārstāv citu medaļu mākslas atzaru. Ārēji viņas medaļas turpina tradīcijas, bet ciļņi veidoti tēlnieciski, tas ir, jūtami rokas pieskārieni, impresionistiski nemierīga, “kustīga” virsma.
Izstādē piedalās vēl viens mākslinieks. Astoņdesmitajos gados viņš pameta Padomju Savienību un apmetās Kanādā. Tas ir Uga Drava, kurš atsūtījis trīs sīkplastikas darbus.
Pieminēju, ka medaļu mākslā tiek izmantoti mazāk ierasti materiāli. Tāda ir Ligita Ulmane – Franckēviča, kas izstādījusi nelielus apstrādātus akmeņus.
Jāuzsver arī tas, ka šajā triennālē trīs medaļas eksponē jelgavniece Nellija Skujeniece. Tās ir klasiskās tradīcijas ieturētas, vienkāršas un izteiksmīgas.
Kopumā jāteic, ka izstāde ir ļoti rosinoša, kompakta un ļoti labā līmenī. Prieks, ka vismaz medaļu mākslā mūsu tēlniecība nezaudē iedibinātās tradīcijās, bet ir radoša un meklējoša.
