Aukstajos ziemas vakaros katrs meklē sev kādu interesantu nodarbošanos.
Aukstajos ziemas vakaros katrs meklē sev kādu interesantu nodarbošanos. Vieni to rod grāmatu lasīšanā, citi kino baudīšanā, bet daži tumšo laiku pavada ar mistikas pieskaņu – viņi mēģina sazināties ar gariem vai ielūkoties nezināmās pasaulēs.
Šoreiz nebūs nekādu “X failu” vai šausmu filmu cienīgu stāstu, jo saikne ar aizkapa valsti vai pārdabisko nav nekas neiespējams – vismaz tā domā Elzas kundze, kas jau vairāku gadu desmitus aizraujas ar spiritismu. Viņa gan nesauc dažu cilvēku mirušo tuvinieku garus, lai dzīvi palikušie varētu ar viņiem aprunāties, taču pensijas vecuma dāma apgalvo, ka esot tērzējusi ne ar vienu vien “spociņu”.
Ar vājiem nerviem nemēģināt!
Pirmo reizi Elzas kundze garus izsaukt pamēģināja pēc kādas grāmatas par spiritismu izlasīšanas. Toreiz nekas nav sanācis, kā izrādījies vēlāk, garu saucēja bija pārāk sasprindzinājusies un nobijusies. Taču spējas viņai bijušas.
“Man jaunībā vecā pūšļotāja, kas dzīvoja kaimiņu mājā, pateica, ka es esot apveltīta ar ļoti spēcīgām ekstrasensuālām spējām. To gan vērā neņēmu, bet, kad sapratu, ka varu palīdzēt pārvarēt cilvēkiem sāpes, sāku ticēt. Tāpēc gribējās palūkoties, ko vēl varu,” atzīst pārdabisko spēju īpašniece.
Tiesa, garu saukšana neesot domāta cilvēkiem, kuriem ir vāji nervi vai nestabila psihe, jo tad gari un vēl nezin kas var sākt vajāt cilvēku, un sekas var būt bēdīgas. Savā ilgajā dzīvē Elzas kundzei nācies pieredzēt arī kādu gadījumu, kad skolniece, mēģinot izsaukt garus, ar to tik ļoti aizrāvās, ka pamazām sāka jaukt reālo pasauli un paranormālo. Beigas bēdīgas – pusaudzei bijusi nepieciešama ilgstoša ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Spoks atklāj meitas vārdu
“Esmu saukusi garus, bet ne jau tāpēc, lai nezin kādus noslēpumus izvilinātu no viņiem. Drīzāk, lai parunātu. Daži mirušie paši atrod mani, lai cik tas dīvaini arī skanētu. Bija reiz gadījums, kad kāda sirmgalve gribēja uzzināt, kāpēc meita viņu vairs neapmeklē kapos. Mirusī precīzi pateica, kur meitu meklēt un kā viņu sauc,” tā Elza.
Sākumā garu saucēja neticējusi, ka kaut kas tāds var notikt, un negribējusi blamēties, taču… Visbeidzot viņa devusies uz norādīto adresi un patiesi – tur dzīvojusi mirušās sievietes meita, kas ieilgušas slimības dēļ nav varējusi apmeklēt mātes kapu.
“Man toreiz palika baisi, kādu laiku necentos saukt garus, bet vēlāk sapratu, ka varbūt ir vēl kādi, kam vajag palīdzību. Nu neesmu es nekāda poltergeistu izdzinēja vai medijs, ar to naudu nepelnu, tas drīzāk ir mans hobijs,” piebilst dīvainā dāma.
Šķīvīšu dancināšana, zīlēšana kafijas biezumos, taro kārtis, stikla bumba – tie ir tikai daži veidi, kā cilvēki mēģina sazināties ar sirreālo pasauli. Ticēt tam vai ne – tā jau ir katra paša darīšana. Tiesa gan, zinātāji atzīst, ka ne jau katrs spēj būt gaišreģis, ekstrasens vai medijs, jo, kā jau katrā radošā darbā, arī šajā jābūt dotībām.
