Vecākiem pienāk laiks, kad viņu mazuļi ir gana lieli, lai uzzinātu patiesību, ka bērnus neatnes garām lidojošs labvēlīgi noskaņots stārķis.
Vecākiem pienāk laiks, kad viņu mazuļi ir gana lieli, lai uzzinātu patiesību, ka bērnus neatnes garām lidojošs labvēlīgi noskaņots stārķis. Šis brīdis var būt visai mulsinošs, un dažkārt mammām un tētiem nav skaidrs, kā rīkoties, – izstāstīt visu, kā ir, vai gaidīt, kamēr bērns pats pajautās. Un ja neprasīs, vai gaidīt, kamēr citur uzzinās?
Uz sarunu, kā, kam un kad bērnam jāizskaidro, kā viņš radies šai pasaulē, aicinājām trīs bērnu māmiņu Gunu Birzieti un psiholoģi, bijušo veselības mācības skolotāju Inesi Upenieci.
Kādā vecumā pirmoreiz bērns ir gatavs uzzināt, kā viņš radies?
Guna Birziete (G.B.): Es domāju, nevajag palaist garām to mirkli, kad jāatbild uz bērna jautājumu. Un pats galvenais šādā situācijā ir nepalikt atbildi parādā. Tas vidēji ir jau trīs četru gadu vecumā, kad viņš sāk apzināties savu piederību kādam dzimumam. Protams, jāatbild tikai par to, ko viņš jautā, sīki neiedziļinoties visā.
Inese Upeniece (I.U.): Piebildīšu, ka nepieciešams atbildēt tajā līmenī, kas viņam saprotams.
G.B.: Jārēķinās, ka jautājumi var būt pēkšņi un tieši. Man gan bija nedaudz citādi. Proti, vecākais bērns neko nejautāja, taču, kad pieteicās brālītis, visa ģimene kopā gaidījām mazo atvasīti. Vecākajam dēlam tolaik bija astoņi gadi. Ļoti palīdzēja grāmatas. Devu tās lasīt un iepazīt patiesību, kā rodas bērni. Viņš ar interesi lasīja, kā arī vienu otru grāmatu kopīgi pārrunājām. Bērns par visu interesējās un ik pa laikam pajautāja, cik tagad brālītis ir liels – kā ābola sēkliņa vai kā vīnodziņa?
I.U.: Manuprāt, dažas lietas bērnam vajadzētu apjaust jau pirms trīs četru gadu vecuma. Tad viņš vēl nejautā. Vecākiem vajadzētu radīt pozitīvu augsni, lai bērns priekšdienās veselīgi visu varētu uztvert. Tā ir seksuālā audzināšana. Pievilcīgi šķiet kādas psihoterapeites uzskati, ka vēlams mājās neslēgt ciet tualetes un vannas istabas durvis vai arī vecākiem nevajadzētu aizvērt ieeju uz guļamistabu. Pretējā gadījumā tur notiekošo bērns var sākt uzskatīt par tabu, un tas savukārt visdrīzāk rosinās neveselīgu interesi – kas īsti notiek aiz aizslēgtajām durvīm. Gan mazgāšanās, gan pārējās darbības ir dabīgas. Un nav nekas īpašs, ja bērns redz kailus savus vecākus. Ja tas tā ir visai bieži un vecāki par to nekautrējas, tas jau ir pamats bērna veselīgam skatījumam gan uz savu ķermeni, gan uz seksualitāti.
Gribu piebilst, ka dažādi informācijas avoti nereti vēsta par izvarotiem bērniem, kas jaunāki par to vecumu, kad skolā māca veselības mācību. Un viņiem pašu drošībai jāzina, no kā vajadzētu izvairīties, kad jāpasaka “nē” un jābēg projām.
Mans mazais trīs gadu vecumā sāka interesēties par dzimumatšķirību un tamlīdzīgām lietām.
Kādi ir pirmie jautājumi?
I.U.: Atceros, ka, braucot kopā mikroautobusā, mēs par visu ko runājām un viņš pēkšņi pavaicāja: “Kā tad bērni rodas?”
G.B.: Savukārt mans mazais interesējās, kāpēc mammai nav TAS. Kaut kā sarunās jāprot nosaukt tās lietas, lai abpusēji saprastu, par ko ir runa. Mums nāk talkā dzīvnieku pasaule, un jautājums skan: kāpēc mammai nav gailis?
Tas nozīmē, ka pastāstīt par to, kā rodas bērni, ir vecāku uzdevums?
G.B: Pedagogs nebūs līdzās, kā arī šaubos, vai viņam bērns trīs gadu vecumā uzticēsies un jautās tādas lietas.
I.U.: Vecāki taču ir tuvākie cilvēki, kas ar bērnu ir kopā diendienā. Viņiem arī vajadzētu sniegt atbildes uz visiem jautājumiem.
G.B.: Otrs posms ir pusaudža vecums, kad bērnam jau ir desmit gadu un vairāk. Tad gan ar viņu var strādāt pedagogs un par visu informēt jau zinātniskāk. Tajā vecumā savam bērnam iedevu jau citu grāmatu un pati vairs tās lasīšanā nepiedalījos. Viņš to arī nevēlējās.
Tātad no bērniem nevajag slēpt, bet gan atklāti ar viņiem runāt par pēcnācēju radīšanu!
I.U.: Pilnīgi noteikti. Izņēmums varētu būt, kad bērns televīzijā ieslēdz kādu pornofilmu, kur notiek jau nopietnas lietas. Visticamāk, to uztveršanai gan bērns vēl nebūs sagatavots. Taču skūpstīšanās un kas tamlīdzīgs ir dabīgas lietas, kas galu galā arī viņu pašu nākotnē sagaida. Ja vecāki liegs to skatīt un saprast, tad tas, bērnaprāt, augs kā aizliegtais, netīrais auglis. Un pilnīgi iespējams, kad viņam pašam veidosies pirmās tuvās attiecības ar pretējo dzimumu vai pat ģimenes dzīve, cilvēka seksualitāte un skatījums uz intīmajām attiecībām būs bojāts.
G.B.: Izrunāt fizioloģiju, kur kas atrodas, ir viens, bet ne mazsvarīgāk, cik lielā mērā bērns tam visam ir gatavs.
I.U.: Protams, ir nedaudz mulsinoši ar bērnu runāt par šīm lietām, bet, šķiet, katra nākamā paaudze aug aizvien veselīgāka, jo drošāk pārkāpj pāri barjerai un ir atklātāka, runājot par iepriekš nepamatoti aizliegto tēmu – seksualitāti.
Atgriežoties pie sarunas par grāmatām, gribu piebilst – kad māsasdēlam bija 14. dzimšanas diena, likās, ka jau par vēlu dāvināt, un tomēr savācām dažādus informatīvos materiālus par seksualitāti, bērnu rašanos, un tos pievienojām pusaudža jubilejas dāvanu pulciņam. Viņš to novērtēja, un domāju, ka arī citiem ap desmit gadu veciem bērniem tā būtu noderīga dāvana.
Vai skolā arī vajag stāstīt par intīmām lietām?
G.B.: Jā, protams! Hmm, es tikai prātoju, vai klasē šīs tēmas nepavada nevis nopietnība, bet gan smiekliņi un divdomības. Pat nezinu, kā ar pusaudžiem pilnā klasē radīt vajadzīgo gaisotni. Tas laikam atkarīgs no veselības mācības skolotāja personības.
I.U.: Pēc savas pieredzes varu teikt, ka, pirms sākt sarunu par intīmām tēmām, ļoti nopietni gatavojos nodarbībām. Gatavojos tam, lai pati nesamulstu un stundās nebūtu ķiķināšanas. Šo tēmu ar piektklasniekiem iztirzājām pāris mēnešu. Pirmajās divās stundās visā klasē bija mulsums un klusināti smiekli, bet pēdējās viņi bija apraduši ar tēmu un par to brīvi runāja. Man pašai šķita ļoti labi, ka esmu to panākusi. Uzskatu, ka skolotāji jāsagatavo, pirms viņi runā ar bērniem par intīmām lietām.
Tomēr šīs tēmas pamats pusaudžiem jāieliek mājās, nevis jāļauj, lai viņš par bērna radīšanu uzzina, piemēram, kādā “pornosaitā”.
G.B.: Un nevajag stāstīt par stārķiem un kāpostiem, jo bērniem pietiek ar Ziemassvētku vecīti.
***
Kur jūs uzzinājāt,
kā rodas bērni?
Zanda, mācās 7. klasē:
Skolā no draugiem, veselības mācības stundās, kā arī lasot žurnālus. Vecākiem to nekad neesmu prasījusi.
Evita, mācās 7. klasē:
Veselības mācības stundās ceturtajā un sestajā klasē. Ar vecākiem par to neesmu runājusi.
Mārtiņš, mācās 7. klasē:
Skatoties filmas. Vecāki izvairījušies no sarunām par šo tēmu.
Mārtiņš, mācās 7. klasē:
Kaut kā sabiedrībā, apritē, taču arī mājās ģimenē daudz ko uzzināju par šo tēmu. Pats gan jautājumus neuzdevu.
Kristaps, mācās 9. klasē:
Pats kaut kā uzzināju. Neviens nestāstīja. Sākumā brāļi jokojoties melsa par stārķi un kāpostiem. Vecākiem neko tādu neprasīju, un viņi arī nestāstīja.
