Latviešu avīžniecības sākums bija Jelgavā izdotais nedēļraksts «Latviešu Avīzes». 1922. gadā Lestenes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777-1826) realizēja savas apgaismības idejas, sākdams izdot laikrakstu latviešu lasītājiem latviešu valodā.
Latviešu avīžniecības sākums bija Jelgavā izdotais nedēļraksts «Latviešu Avīzes». 1922. gadā Lestenes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777-1826) realizēja savas apgaismības idejas, sākdams izdot laikrakstu latviešu lasītājiem latviešu valodā. Par viņa izdevēju kļuva Jelgavas (Mītavas) iespiedējs Johans Frīdrihs Stefenhāgens (1744-1812). Izdevniecība tolaik atradās uz tā paša krustojuma, kur šodien biroju ēka ar tagadējo «Zemgales Ziņu» redakciju, zobārstiem, firmu «Veta» un citiem birojiem. Tas bija Kannulējēju ielas (Kannengresser strasse) un Zaļās ielas (Grünhofsche strasse) Mātera ielas un Raiņa ielas stūrī.
Pēc formas preses izdevums bija vistiešākais avīzes (kā dienas lapas) priekštecis. Nedēļas izdevums «Latviešu Avīzes» bija četru lappušu avīze formātā 19 x 23 cm (nedaudz mazāka par A4 formātu). Tās saturā līdztekus ziņām bija arī daiļliteratūra vai izglītojoša literatūra.
Interesantākais un saistošākais periods «Latviešu Avīzēm» bijis tad, kad izdevuma redaktors bija Jelgavas mācītājs Vilhelms Kristiāns Pantēniuss. Viņš caur avīzi popularizēja skolas, sekmēja izglītošanos. Nedēļas izdevuma pastāvēšanas laiks bija ilgs līdz pat 1915. gadam. Tomēr beigu posmā šī avīze jau bija zaudējusi savu nozīmi, jo pēc Pantēniusa tai trūka attīstības. Pēc līdz šim pētītajiem datiem, sākuma periodā «Latviešu Avīzēm» tirāža bijusi aptuveni 350 eksemplāru. Avīze dzima tai Stefenhāgena izdevniecības periodā, kad to vadīja jau pieņemtais māsas audžudēls Johans Martīns Pēterss-Stefenhāgens, kas pēc adoptēšanas kļuva par uzņēmuma mantinieku un arī tā nosaukumā iekļauto dēlu.
Arī turpmākajā pastāvēšanā «J.F.Stefenhāgens un dēls» pārgāja no tēviem pie dēliem. Kopumā Stefenhāgenu dzimta uzņēmumu kā ienesīgu un plaukstošu noturēja 150 gadu. Ilgu laiku tā bija varenākā izdevniecība un spiestuve Baltijā. Laikā no 1769. līdz 1919. gadam tajā izdots daudz grāmatu vācu, krievu, franču, igauņu, lietuviešu, latviešu, latīņu, grieķu, ebreju un citās valodās. Ar tām tika apgādāta ne tikai Kurzeme un Zemgale, bet arī Rīga, Tērbata, Pēterburga, Maskava un citi centri.
Vienīgi no 1799. līdz 1858. gadam spiestuve, ko turpināja vadīt Stefenhāgeni, juridiski kļuva par Kurzemes guberņas valdes īpašumu, pēc tam atkal privāta. Uzņēmums cieta 1919. gadā Bermonta uzbrukuma laikā, bet visu, kas pēc tam palika, 1921. gadā nopirka Rīgas grāmatu apgāds «Valters un Rapa».
Pirms «Latviešu Avīzēm» no 1784. līdz 1785. gadam Stefenhāgena spiestuve izdeva Jelgavas mēnešrakstu «Mitauische Monatsschrift». Vēlāk līdz šā gadsimta sākumam turpat iznāca arī pilsētas vietējā avīze vācu valodā «Mitausche Zeitung», kā arī Kurzemes vācu valdības ziņu lapa «Dzimtenes Ziņas». Tātad Jelgavā Stefenhāgenu vadībā darbojies īsts preses nams.
Vēl grandiozāka stāstījuma tēma būtu Stefenhāgenu grāmatu izdošanas gaitas un apjomi, par ko sarakstītas pat grāmatas.
Kā atsevišķi grāmatu šedevri jāpiemin J.F.Stefenhāgena laikabiedra, klienta un drauga, pazīstamā Gotharda Frīdriha Stendera (Vecā Stendera) grāmatas 1782. gada pirmizdevums «Jauna ABC un lasīšanas mācība» un 1787. gada «Bildu ābece» pirmā ilustrētā ābece latviešu valodai. Unikālo izdevumu klāstu papildina tā paša Stendera «Augstas Gudrības grāmata», ko pat izmantojuši kā mācību līdzekli. 1825. gadā «J.F.Stefenhāgens un dēls» iespieda vienu no pirmajiem daiļliteratūras darbiem latviešu valodā Daniela Defo «Robinsons Krūziņš». Vēl unikālāks izdevums nāca klajā 1827. gadā F.Šillera poēma «Dziesma no baznīcas pulksteņa» pirmais atsevišķi izdotais vācu klasiskās literatūras darbs latviešu valodā.
Līdz 1887. gadam spiestuvei «J.F.Stefenhāgens un dēls» bija jau sešas rokas preses un četras ātrspiedes, uzņēmumā strādāja 49 strādnieki.
Vēl apskatot periodiskos izdevumus, jāpiemin, ka tajos laikos milzu popularitāte bija kalendāriem un gadagrāmatām. Hercoga pakļautībā spiestuve izdeva «Zemnieku jeb latviešu laiku grāmatu». To sākuši izdot laikā no 1750. gada līdz 1958. gadam (precīzāki dati nav noskaidroti) – vēl viens Jelgavas iespiedēju ūnikums tas bijis pirmais latviešu kalendārs. Stefenhāgena laikā iznāca «Jaunu un vecu latviešu laiku grāmata», vēlāk «Vecu un jaunu laiku grāmata». Nebūtu pareizi uzskatīt, ka tajos laikos tauta neko citu kā Bībeli nelasīja izdevniecības uzplaukumā «Vecu un jaunu laiku grāmata» sasniedza tirāžu 50000 eksemplāru!
Apgaismības ideju iedvesmots, vecais Stefenhāgens 1797. un 1798. gadā (pirms 200 gadiem!) izdeva žurnālu «Latviska Gada Grāmata», taču, negūstot plašu atsaucību lasītājos, žurnāls iznīka.
Lielā, pamatīgā un apjomīgā «Stefenhāgena Bībele» ir mūsu gadsimta ģimeņu relikvija. Mantota no vecvecmāmiņām, vecmāmiņām, tā ceļo no paaudzes paaudzē, dažkārt simbolizējot ģimenes svētumu. Atcerēsimies, ka 1898. gadā «J.F.Stefenhāgena un dēla» izdotā Bībele šogad ir 100 gadu jubilāre.
Starp citu, arī J.F.Stefenhāgenu apglabāja Literātu kapos pie Jāņa baznīcas tajā pašā nelaimīgajā vietā, kur tagad ir Stacijas parks.
