Zemgales novada bioloģiskās lauksaimniecības pārstāvju konferencē LLU Lauku inženieru fakultātē pagājušo piektdien zemnieki bija neizpratnē, kāpēc tik tuvajā kaimiņvalstī Lietuvā nacionālais atbalsts nozarei ir ievērojami lielāks.
Zemgales novada bioloģiskās lauksaimniecības pārstāvju konferencē LLU Lauku inženieru fakultātē pagājušo piektdien zemnieki bija neizpratnē, kāpēc tik tuvajā kaimiņvalstī Lietuvā nacionālais atbalsts nozarei ir ievērojami lielāks.
Dobeles rajona zemnieku saimniecības “Laukgaļi” vadītāja Mērija Vilūna līdzi bija atvedusi savu laimīgo vistiņu olas. Jau esam stāstījuši, ka “Laukgaļi” ir lielākā bioloģiskā putnu audzētava Latvijā. Daudzo čiepiņu krusttēvs ir populārais pavārs Mārtiņš Rītiņš. Tieši viņš iedrošinājis izveidot lielu bioloģisko saimniecību. Vilūnas kundze sacīja, ka konferencē valdīja labs noskaņojums, taču skumjas māca iepriekšējā dienā saņemtās ziņas par nacionālo atbalstu Lietuvas bioloģiskajām saimniecībām. Piemēram, M.Vilūna norādīja, ka par bioloģiski audzētu graudaugu hektāru lietuviešu zemnieki saņems subsīdijās 220 latu, savukārt par zālāju hektāru – 79 latus. “Bet mums – nekā. Tāpēc lietuviešu produkcija Latvijā ieplūst par zemāku cenu. Mēs nevaram konkurēt. Esam taču tik tuvu Lietuvai. Kāpēc pie mums tā nav?” neizpratnē jautāja M.Vilūna. Viņas viedoklim pievienojās Tukuma rajona Jaunpils “Pavāru” vadītāja Ramona Berga. Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības prezidente Dzidra Kreišmane gan sacīja, ka nākamgad paredzētas nacionālās subsīdijas arī mūsu bioloģiskajām saimniecībām, taču tās būs nelielas, ar mērķi virzīt produktu tirgū.
Konferences tēma bija “Bioloģiskā produkta ceļš uz tirgu”. Tika runāts par bioloģiski ražotas produkcijas mārketinga pasākumiem, cenu veidošanos, noformēšanu, pircēju vēlmēm un citām aktualitātēm. Pirms konferences Dz.Kreišmane “Ziņām” atzina, ka Zemgale ir nabadzīgākā bioloģisko saimniecību skaita ziņā. “Mūsu pusē pārsvarā ir intensīvās, lielās zemnieku saimniecības, līdz ar to bioloģiskās saimniecības Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajonā ir tikai kādas trīs līdz piecas katrā. Ne vairāk. Taču Zemgalē ietilpst arī Aizkraukles rajons, kur ir ļoti daudz bioloģisko saimniecību,” zināja stāstīt Dz.Kreišmane. Viņa ir pārliecināta, ka šai lauksaimniecības nozarei Latvijā ir perspektīva. “Esam veikuši tirgus izpēti, un pircējiem ir vēlēšanās iegādāties ekoproduktus. Protams, ne jau visiem patērētājiem, bet tikai zināmai daļai, kas domā par savu veselību un apkārtējo vidi. Tie ir zinošāki, informētāki cilvēki. Viņi saprot, ko nozīmē dabīgs produkts un cik dārgas ir antibiotikas. Otra perspektīva saistās ar ES atbalsta maksājumiem, kas paredzēti arī bioloģiskajai lauksaimniecībai. Tos sola maksāt jau šogad,” klāstīja Dz.Kreišmane.
Ekoprodukti ir dārgāki. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, bioloģiskajā lauksaimniecībā ražība ir zemāka, jo netiek lietotas agroķimikālijas. Līdz ar to produkcijas ražošanā jāiegulda lielāks darbs. Otrkārt, produktam ir īsāks uzglabāšanas termiņš, jo netiek lietotas piedevas un konservanti. “Vidēji Eiropas veikalos ekoprodukta cena ir par 20 – 30 procentiem augstāka nekā intensīvajā lauksaimniecībā ražotajiem. Domāju, ka Latvijā būs līdzīgi. Un tā jau ir cenas starpība, kas sabiedrībai ir jāsaprot un jāpieņem. Par savu veselību tik daudz dārgāk var atļauties maksāt,” ir pārliecināta Dz.Kreišmane.
Bioloģiskajā lauksaimniecībā zemnieki saimnieko ar dabiskām metodēm, nelietojot ķīmiskos pesticīdus un minerālmēslus, bet veicinot auga dabisko barošanos no ūdens, gaisa un augsnes ar saules enerģijas un mikroorganismu palīdzību.
