Ja pašreizējām stājhokeja federācijām, kas jau nodibinātas piecās valstīs, līdz 2006. gadam pievienosies vēl vismaz trīs, ISIHF varēs sniegt pieteikumu, lai arī šo spēli iekļautu 2010. gada ziemas paraolimpisko spēļu programmā.
Ja pašreizējām stājhokeja federācijām, kas jau nodibinātas piecās valstīs, līdz 2006. gadam pievienosies vēl vismaz trīs, Starptautiskā stājhokeja federācija (ISIHF) varēs sniegt pieteikumu, lai arī šo spēli iekļautu 2010. gada ziemas paraolimpisko spēļu programmā, sestdien preses konferencē Jelgavā apliecināja ISIHF prezidents Marks Pitkins.
Pašlaik ziemas paraolimpiskajās spēlēs ir pārstāvēti četri sporta veidi – kalnu un līdzenuma slēpošana, kērlings un sēdhokejs. Taču jau piecās valstīs pietiekami augstā līmenī attīstījies invalīdu hokejs, kas pēc noteikumiem tikpat kā neatšķiras no visiem zināmā, un nodibinātas stājhokeja federācijas.
Kājas vai rokas protēze nav šķērslis sportista veiklībai un spēkam hokeja laukumā – par to pārliecinājās arī daudzie skatītāji sestdien Jelgavas Ledus hallē, kur risinājās starptautiskas stājhokeja komandas mačs pret Latvijas amatieru hokeja līgā startējošo “Zemgali”. “Tehniski un kombinacionāli laba līmeņa hokejs,” atzīst “Zemgales” komandas spēlētājs Rodijs Trankalis, kam šī spēle (tā beidzās ar rezultātu 2:2) sagādājusi gandarījumu.
Sniegt paraugspēli Jelgavā bija ieradušies pieci Krievijas, trīs Čehijas, divi Somijas un viens Kanādas hokejists. Pēc spēles viņi ne vien žurnālistiem, bet arī visai kuplā skaitā sanākušajiem citiem interesentiem stāstīja par savu sportisko dienasrežīmu un stājhokeja attīstību savā valstī. Sanktpēterburgas ap 20 cilvēku komanda ar sponsoru atbalstu Nikolaja Maslova vadībā paraugspēļu un čempionātu starplaikā trenējas divas reizes nedēļā. Vairāki citu valstu sportisti ikdienā trenējas “parastā” hokeja klubu komandās, bet vairākas reizes gadā ir kopā valsts mēroga sabraukumos.
“Ziņas” jau rakstīja, ka stājhokeja aizsācējs ir bijušais Sanktpēterburgas zinātnieks ortopēds, bet tagad ASV strādājošais Marks Pitkins, kas darbojas no kājnieku mīnām cietušo rehabilitācijas programmā. Pirmie viņa iedrošinātie stājhokeja spēlētāji bija pieci vīri no Sanktpēterburgas. Ar paraugspēlēm un saviem dzīvesstāstiem viņi ideju izplatīja tālāk, un, kā uzsver M.Pitkins, īpaši labvēlīgs tās attīstībai bijis Starptautiskās hokeja federācijas atbalsts. “Laikā, kad attiecīgajā valstī notiek pasaules hokeja čempionāts, sabiedrība ir īpaši ieinteresēta,” M.Pitkins atzīst, ka, piemēram, Čehijā, Somijā tieši čempionātu laikā likts pamats šīs spēles aizsākumam un federāciju dibināšanai. “Kad pie mums notika pasaules hokeja čempionāts, bijām tikai pieci stājhokeja spēlētāji, tagad esam četrpadsmit,” pēc spēles Jelgavā stāstīja sportists no Čehijas. Kanādā savukārt sabraukumos trenējas vairāk par 60 stājhokejistu, bet ikdienā katrs pats meklējot treniņa iespējas vietējos klubos.
2005. gada pasaules čempionāta Insbrukā orgkomitejas viceprezidents Harolds Springfelds apliecināja, ka Austrija arī gatavojas iekļaut stājhokeja paraugspēli čempionāta programmā. Pozitīvi šajā sakarā par 2006. gada čempionātu Latvijā izteicās pasākumā klātesošais Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans. “Domāju, ka tas noteikti varētu notikt, ja vien pieteiksies potenciālie stājhokeja spēlētāji,” “Ziņām” sacīja K.Lipmans.
