Pirmās ziņas par grāmatu iespiešanu Jelgavā zināmas no hercoga Jēkaba laikiem. Tas bija ap 1669. gadu, kad šo darbu veicis galma grāmatu iespiedējs Mihailis Karnals.
Pirmās ziņas par grāmatu iespiešanu Jelgavā zināmas no hercoga Jēkaba laikiem. Tas bija ap 1669. gadu, kad šo darbu veicis galma grāmatu iespiedējs Mihailis Karnals. Pēc viņa darbojies Georgs Radeckis, kas iespieda arī Adolfija latviešu gramatiku 1685. gadā un latviešu gramatiku 1686. gadā. Tad no Viļņas tika ataicināts grāmatu iespiedējs Lidtke, kas nopirka iepriekšējo grāmatu spiestuvi. Viņš no hercoga saņēma algu, telpas grāmatu spiestuvei un dzīvokli. Lidtke bija uzņēmīgs un strādīgs. Hercogs viņam piešķīra tiesības iespiest latviešu dziesmu grāmatu un kalendāru. Lasītāju trūkuma dēļ viņš gan ātri nonāca grūtībās. Pēc viņa nāves spiestuvi mantoja sieva, bet viņa to nespēja vadīt. Izpalīdzēja viņas vīra bijušais draugs Stefenhāgens. Vēlāk viņi abi apprecējās.
1768. gadā Stefenhāgens devās uz Vāciju papildināt zināšanas grāmatu iespiešanā. Ar 1769. gadu viņš bija spiestuves vadītājs. No sākuma spiestuve atradās Upes ielā (tagad Čakstes bulvāris), vēlāk tā bija Kannulējēju ielā (tagad Mātera).
Ātri un veikli Stefenhāgens ievingrinājās spiestuves darbā. Iesākumā viņš pats par saviem līdzekļiem izdeva vācu dziesmu grāmatu. Bet muižniecība aizliedza tās pārdošanu un Stefenhāgens nonāca bankrota priekšā. Tad ar dažu draugu palīdzību viņš sāka iespiest Bankava sprediķu grāmatu, pēc kuras bija liels pieprasījums. Tā viņam deva iecerēto peļņu.
Viss Stefenhāgena mūžs bija nemitīga cīņa ar dažādiem šķēršļiem. Tā, 1775. gadā hercogs Pēteris Bīrons varmācīgi atņēma viņam tiesības iespiest kalendāru un laikrakstus, lai gan viss jau bija sagatavots. Pēc hercoga draudiem Stefenhāgens atstāja arī hercoga ierādītās darba un dzīves telpas Upes ielā. Kāds tirgotājs piedāvājās pārdot savu māju par 1200 dālderu Zaļās un Kannulējēju ielas stūrī. Gruntsgabals gan nebija nekas cits kā dubļu dīķis ar vecu ēku uz viena krasta. Pa dīķi no vienas malas uz otru braukāja ar plostu.
Maksāšanas izdevumi bija izdevīgi, tāpēc 1775. gada ziemā Stefenhāgens šo īpašumu nopirka. Vecā ēka bija auksta un mitra, bija vajadzīgi lieli remontdarbi. Vajadzēja likvidēt lielo dubļu dīķi. Stefenhāgens paziņoja pilsētai, ka visādus gružus var nobērt viņa pagalmā. Līdz nākamajam pavasarim viena dīķa mala jau bija piepildīta, un tur varēja iestādīt vairākus augļu kociņus. Pēc dažiem gadiem dīķis bija aizbērts un gruntsgabals pārvērsts par sakoptu augļu dārzu. Tolaik daudzi jelgavnieki sekoja viņa paraugam un arī savus purvainos zemes gabalus pārvērta ziedošos dārzos.
Stefenhāgens papildināja savu grāmatu spiestuvi ar jaunu un modernu tehniku, uzbūvēja arī jaunu māju. Sevišķu vērību viņš veltīja latviešu literatūras iespiešanai un gadu simteņa beigās jau izvirzījās ar saviem latviešu izdevumiem pirmajā vietā. Stefenhāgena spiestuves slava izplatījās pa visu Krieviju, un viņš saņēma pasūtījumus no dažādām Krievijas malām. Ar lielu neatlaidību un dzīves gudrību viņš panāca, ka viņa grāmatu spiestuve kļuva par ievērojamāko toreizējā Baltijā.
Johans Frīdrihs Stefenhāgens miris 1812. gada 29. janvārī, viņš apglabāts Jelgavā, Literātu kapos.
Viņa mūža darba turpinātājs bija audžudēls Mārtiņš Pēteris Stefenhāgens, tādēļ arī viņa firma saucās «J.F.Stefenhāgens un dēls».
Bermonta kara laikā lielās vēsturiskās bagātības, kas bija sakrājušās grāmatspiestuvē, gāja bojā. Svešie vandaļi spiestuvi izlaupīja un pēc tam nodedzināja.
Pēc Otrā pasaules kara ēka, kurā reiz atradās grāmatu spiestuve, tika nojaukta. Tās vietā tagad Raiņa un Mātera ielas stūrī uzcelta moderna celtne. Kopš šāgada marta tajā savu mājvietu atradusi arī «Zemgales Ziņu» redakcija. Tās kolektīvs ir gandarīts par veiksmi strādāt vietā, kur kādreiz plaukusi un zēlusi J.F.Stefenhāgena tālu pazīstamā grāmatu spiestuve. Ceram, ka atstātā pozitīvā enerģija uzlādēs un dos spēku žurnālistiem strādāt arvien radošāk.
