Valsts. Tauta. Mīlestība. Ir cilvēki, kas nekad neviļas tiktāl, lai pazaudētu ideālus.
Valsts. Tauta. Mīlestība. Ir cilvēki, kas nekad neviļas tiktāl, lai pazaudētu ideālus. Viņos ir spēks, pat atrodoties uz pilsonisko ideālu drupām, nevis formāli un likumā paredzētā kārtībā, bet ar prieku pacelt savas valsts karogu bez sēru lentes. Viens no brīvajiem ir kādreizējais radio “Brīvā Eiropa” darbinieks, tagad Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūveris.
Mūsu saruna notika īsi pirms ekumeniskā dievkalpojuma, veltīta Lāčplēša dienai. Runājām par drosmi, izvēlēm un rīcības motivāciju, šos jēdzienus vārdos nenosaucot.
Pāvils Brūveris sev pašam par pārsteigumu kļuvis par arhibīskapa vietnieku. Kaut arī, sava tēva rosināts, par teoloģijas studijām domājis jau diezgan agri, laiks un apstākļi mudinājuši pievērsties medicīnai, jo toreiz, ja jauns cilvēks gribēja mācīties teoloģiju, vajadzēja sadarboties ar padomju struktūrām. Tikai 2001. gadā pēc deviņiem teoloģisko studiju gadiem ordinēts par mācītāju.
“Kopš šā gada pavasara esmu Latvijā. Pirms atgriešanās domāju par darbu žurnālistikā, publicistikā un vēlējos aprūpēt kādu nelielu draudzi. Atrakstīju arhibīskapam, un viņš mani aicināja par savu vietnieku. Sākumā domāju, ka tas nav nopietni. Mani pienākumi šajā amatā ir ne tik daudz garīgi, cik organizatoriski, pārstāvnieciski. Patiesību sakot, nav tieši tas, ko es būtu gribējis darīt,” atzīst Pāvils Brūveris.
Paņēma ciet pie simtās anketas
Pāvils dzimis 1949. gadā sešu bērnu ģimenē, tēvs bijis izsūtījumā, ģimene dzīvojusi trūcīgi. Tomēr materiālie apstākļi un represijas nav spējušas būtiski ietekmēt Brūveru ģimenes dzīves kvalitāti. Tāpēc nav brīnums, ka padomju vara septiņdesmito gadu otrajā pusē visu Brūveru kuplo saimi palūdza atstāt Padomju Latviju, jo nekas tai nebija bīstamāks par drosmīgiem, domājošiem cilvēkiem.
“Tas bija 1973. gads. Izraidīja Aleksandru Solžeņicinu. Mūs ar brāli Olafu šie notikumi aizskāra un izraisīja protestu. Vai tas ir cilvēka dzīves vērts – būt stumdāmam, grūstāmam, bīdāmam, regulējamam? Pārņēma kauns par to, kā mums liek dzīvot. Domājām, kaut kas jādara. Izlēmām veikt iedzīvotāju aptauju par demonstrācijām, vārda brīvību, algām, attiecībām ar ārzemēm un citiem jautājumiem. Respondentiem teicām, ka tas ir Maskavas socioloģijas zinātņu studentu pētījums. Tā kā anketēšana bija anonīma, daudzi atļāvās būt diezgan patiesi, bet netrūka arī dežūrfrāžu. Tālu netikām, pie aptuveni simtās anketas mūs “čeka” paņēma ciet.” Brūvera kungs nenoliedz, ka tas viņus pārsteidzis tikai tiktāl, cik ātri šī akcija beigusies. “Domājām ar laikraksta “Padomju Jaunatne” starpniecību izvērst debates par to, vai viss šajā valstī ir kārtībā. Rēķinājāmies, ka ar laiku varētu iznākt darīšana ar čeku, bet, ka tik ātri tā lieta notiks, to gan nedomājām.” Padomju varas pārstāvji bijuši pārliecināti, ka šī ideja nāk no Rietumu izlūkošanas dienestiem, ka divi jauni cilvēki paši ko tādu izdomāt nevar. Brāļi Pāvils un Olafs Brūveri nonākuši cietumā vieninieku kamerās. Lai pasargātu no nepatikšanām sev zināmos respondentus, atļāvušies uzņemties atbildību arī par atbilžu falsificēšanu. Tomēr, pateicoties sakariem ar ārzemju latviešiem un tā laika starptautiskajai politiskajai situācijai, Olafs un Pāvils tikuši cauri diezgan viegli.
Veiksmīgs skandāls – vārti vaļā
Pāvilu izslēdza no Medicīnas institūta. Tas bija pavasara sesijas laikā 4. kursā. Brāļi tika notiesāti samērā saudzīgi – viens ieslodzījumā pavadīja gadu, otrs pusgadu darba nometnē. “Sapratām, ka karjerai pienācis gals. Olafs sāka strādāt par sargu, es par feldšeri. Turpinājām pagrīdes darbu. Uzturējām kontaktus ar Pauli Kļaviņu, kas tolaik Vācijā vadīja misiju kristiešu atbalstam. Latvijas neatkarības kustība ar Pauļa palīdzību tika pie sava zīmoga un ieguva statusu ārpus savienības robežām. Toreiz Igaunijā cēla Viru viesnīcu. Tur strādāja daudz somu, tie savukārt uzturēja sakarus ar Kļaviņa vadīto kristīgo misiju. Centāmies dokumentēt cilvēktiesību pārkāpumus Latvijā.”
Kustība ņēmās spēkā, ieguva arvien lielāku ārzemju latviešu atbalstu, starptautisko organizāciju ievērību. Vīri uzņēma arī dokumentālu filmu, kurā atspoguļoja darba nometnes ikdienu, kurā atradās Olafs Brūveris. Filmu nosūtīja Kļaviņam, to pavairoja un piedāvāja rietumu televīzijām. Izraisījās pamatīgs skandāls. “Padomju Savienība apgalvoja, ka filma ir viltojums. Izcēlās konflikts starp Eiropas komunistiskajām partijām un Padomju Savienību. Mūsu ģimenei ieteica pamest dzimteni, jo nevienam neko īsti pierādīt nevarēja, aizdomas krita uz visu ģimeni,” atceras Pāvils Brūveris.
Brūveri nonāca tagadējā deputāta Pauļa Kļaviņa mājās. No turienes izklīda kur kurais. Olafs sāka teoloģijas studijas ASV, Pāvils kādu laiku turpināja studijas medicīnā Ķelnē, tad nāca piedāvājums darboties radio “Brīvā Eiropa”. Studijas medicīnā netika pabeigtas. “Latvijā es labprāt būtu strādājis par ārstu. Tomēr, kad piedāvāju darbu radio, tā bija mana pilsoniskā izvēle.”
Amats neierobežo atklātībai
“Ja cilvēkam ir stipra paļaušanās uz Dievu, pat, ja dzīve apgriežas kājām gaisā, nepazūd miers, iekšējā pārliecība par to, ka esi rīkojies pareizi,” pārliecināts LELB sabiedrisko attiecību vadītājs Pāvils Brūveris, kas, pateicoties tam, ka jaunībā mācījies vijoļspēli, Doma baznīcā trešdienās dažkārt vada muzikālus lūgšanu vakarus. “Man nevajag iet politikā. Esmu gatavs doties tur, kur varu kaut ko izdarīt. Tā varētu būt žurnālistika, publicistika, darbs baznīcā. Amats mani neierobežo atklātībai, tomēr es nevaru nākt klajā ar hipotēzēm un savām aizdomām. Saprotu, ka notiek visādas dīvainības, bet pašlaik vēl nevaru konkrēti runāt. Latvijas žurnālistiem būtu vajadzīga lielāka drosme. Viņi diezgan labi saredz patiesos cēloņus, saites starp politiķiem un mafiozajām struktūrām. Saprotams, ka cilvēciski viņiem ir iemesls baidīties. Toreiz, kad es riskēju, “čeka” vismaz vēlējās radīt iespaidu, ka ir likumīga, šodien kriminālajai pasaulei vairs nav jāizliekas. Drosme runāt par šiem jautājumiem bieži vien varētu būt apdraudējums dzīvībai.”
Reālā Latvija “sēž uz kofera”
“Domāju, ka daudzi jaunie politiķi politikā iet ar entuziasmu un labiem nodomiem, bet mantkārība šos nodomus iznīcina. Ir ļoti grūti turēties pretī lielai naudai tikai savu ideālu dēļ. Kad ienāk vīrs ar lielu koferi un naudu, piedāvā deputātam to par attiecīgu balsojumu, cilvēks neiztur. Tautai pēc tam liekas, ka deputāts ir muļķis, nesaprot, ko dara, ko runā. Nē. Viņš cenšas argumentēt savu rīcību tik labi, cik vien spēj, jo savus ideālus ir pārdevis.” Tas arī nav viegls darbs. Reālā Latvija. “Tomēr daudzām tautām joprojām nav savas valsts. Mums tātad vajadzētu būt pateicīgiem, ka tāda ir. Nāk prātā tēlaina asociācija – Latvija ir noplukusi un slima, bet zāles var sameklēt tikai no augšienes. Ja vismaz viena desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju tiešām kalpotu Dievam un valstij, notiktu strauja augšupeja. Kad no malas vēroju iepriekšējo vēlēšanu procesu, vērtēju tos pozitīvi. Principā tas ir labi, ja cilvēki nopietnos lēmumos lūdz Dieva svētību, bet tagad no laika distances būtu to vērts vēlreiz pārdomāt. Baznīca nevar aizvērt acis uz politiku, tomēr tai nav aktīvi jāiesaistās vai jānorāda, kādai partijai izteikt atbalstu.”
Pieteikums ideālajam
Ja dzīve nesagādā prieku, meklē, kur esam kļūdījušies. To var attiecināt kā uz indivīdu, tā uz kopienu, tautu, cilvēci. Varbūt šo sarunu varētu noslēgt ar anekdoti?
“Kur meklējama atšķirība starp debesīm un elli? Cilvēki sūta ekspertu to uzzināt. Eksperts nonāk ellē, tur viss ļoti labi – lieli galdi, pilni ēdieniem un dzērieniem, cilvēki labi ģērbušies, greznība. Taču sejas nelaimīgas. Eksperts nonāk debesīs – tur viss tāpat. Bagātīgi galdi, garšīgi ēdieni un dzērieni, vienīgi sejas citādas – priecīgas. Kāpēc tā? Eksperts meklē atbildi un atrod – abās vietās ir karotes ar ļoti gariem kātiem. Ellē katrs cenšas trāpīt savā mutē, bet debesīs baro cits citu.” Pāvila Brūvera ceļamaize visos laikos un visās situācijās bijuši vārdi no Rakstiem: “Esi uzticīgs pie mazuma, iecelšu pār lielumu.
