Šogad 16. novembri Latvijā pirmo reizi pasludināja par iecietības dienu. Redakcijā vērsās lasītāja Z, lai dalītos savā iecietības pieredzē.
Šogad 16. novembri Latvijā pirmo reizi pasludināja par iecietības dienu. Redakcijā vērsās lasītāja Z, lai dalītos savā iecietības pieredzē.
“Jābūt iecietīgiem? Protams! Man jau veseli divi mēneši pagājuši iecietības zīmē. Katru rītu jādomā – būs vai nebūs?” Sievietei šķiet, ka dažreiz iecietības mēru pārbauda ar necilvēciskiem līdzekļiem. Lūk, ko viņa pastāstīja.
“Esmu sākusi savu mazo puiku vest uz dārziņu. No rītiem izmantoju autobusu pakalpojumus. Cenšos izkāpt pa aizmugurējām durvīm, kā jau to nosaka braukšanas “kārtības rullis”. Nelaime, ka man ar bērnu tas pārvēršas par baigu pārbaudījumu, jo nav bijusi gandrīz neviena nedēļa, kad mazais nav ievērts durvīs. Nesaprotu, vai šoferiem tiešām nav iespējams palūkoties spogulī, kas notiek aizmugurē. Pēdējā laikā gan mazais tiek pasargāts, jo esmu izstrādājusi savu izkāpšanas tehnoloģiju – vienu kāju nolieku uz ietves, otras kājas ceļgalu piespiežu pie atvērtajām durvīm. Kad autobusa šoferis piespiež podziņu, lai dotu durvīm komandu aizvērties, es ar savu spēku un nu jau pamatīgo erudīciju varētu dot durvīm citu kompleksu komandu – kāju turu durvīs, bet balsij ļauju vaļu: “Ēee, šoferīt, pagaidiet! Mēs vēl kāpjam.” Kad tā notika pirmoreiz, teicu savam mazajam – nekas, tā gadās. Taču nu pie kārtējās neveiksmīgās izkāpšanas procedūras es saucu: “Šofer, jūs stulbs esat, vai?!” Pārējie pasažieri droši vien novērtē mani kā neaudzinātu sievieti. Visai audzinoši tas nav arī pret bērnu, bet nervi ir čupā. Mazais, kāpjot no autobusa, jau refleksīvi saraujas. Dažreiz tā ir pilnīgi nepamatota trauksme, jo ne jau vienmēr pie stūres sēž vīrelis, kurš visa gada garumā jelgavniekus audzina iecietības dienai, kas, šķiet, turpmāk notiks katru gadu, un aicina būt iecietīgiem pret etniskām un seksuālām minoritātēm. Domāju būt iecietīgam pret to, kurš tev neko ļaunu nav nodarījis, nav grūti. Grūtāk ir pieņemt par normu, ka, iekāpjot autobusā, tu šofera izpratnē esi pārvērties par kravu. Vai mazums autobusu, kuros pie stūres karājas plastmasas miroņgalvas. Tās tā – lai katrs saprastu, ka agrāk vai vēlāk, ja nesalauzīsi kāju durvīs, būs alternatīvas. Domāju, pasažieriem ir pilnīgi vienalga, vai šoferis ir latvietis, čigāns, polis vai krievs, svarīgi, lai viņam acis būtu vietā un autobusa vadītāja dotības, kas nozīmē nespiest tikai pedāli grīdā, bet redzēt arī to, ka salonā atrodas cilvēki, nevis malka vai sadzīves atkritumi.
