Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks: Nav vajadzīgs vēlreiz uzbūvēt veco Jelgavu. Taču telpiskajai videi jākļūst sakārtotai, racionālai un funkcionālai, kas radītu pozitīvas emocijas.
Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks:
Nav vajadzīgs vēlreiz uzbūvēt veco Jelgavu. Taču telpiskajai videi jākļūst sakārtotai, racionālai un funkcionālai, kas radītu pozitīvas emocijas. Nesen Parīzē pārsteigts vēroju, kā tur veseliem kvartāliem nojauc pagājušā gadsimta sešdesmito gadu daudzdzīvokļu namus. To vietā būvē vienstāva mājas ar kārniņu jumtiem. Līdzīgi notiek arī Maskavā. Tātad estētiskais kritērijs pilsētas izveidē var būt izšķirošs. Par Jelgavas centru mans viedoklis ir tāds, ka tagadējo Hercoga Jēkaba laukumu, kas apstādīts ar kokiem, vajag atstāt kā skvēru. Nojaucot piecstāvu daudzdzīvokļu mājas starp Uzvaras ielu un Driksu, jāatjauno tirgus laukums tā sākotnējās robežās. Pēc Rīgas parauga tur vajadzētu uzbūvēt arī rātslaukumu, bet ne jau kā vecā kopiju, bet gan ļoti mūsdienīgu vīziju par bojā gājušo rātsnamu, kurā ir kaut kas no zaudētās identitātes. Tur, piemēram, varētu izvietot tūristiem domātu informācijas centru.
Dzidris Rieksts, mežkopis un skolotājs:
Vispirms vajag sakopt Jelgavu, tikai pēc tam pārveidot to, kas jau ierīkots. Šodien pat biju Rūpniecības ielā. Tajā pusē, kur ir veikali, vispār nav ietves. Mazās ieliņas, kas ved uz Valsts ģimnāziju, – vienās bedrēs un peļķēs. Kāds izskatās gaisa tilts! (Uz gājēju ietves vietām betona armatūra spīd cauri tā, ka var redzēt apakšā braucošos vilcienus – red.). Nemākulīgi apzāģētie pūstošie koku stumbeņi Katoļu ielā – tur koki jāstāda no jauna. Arī no savas mājas Pārlielupē, Parka ielā varu iziet, vienīgi lecot pāri peļķēm. Daudzās mazajās ieliņās apmales grāvju malās ielas transporta slodzes dēļ ir iebrukušas. Tādu nebūšanu uzskaitījumu diemžēl var turpināt ilgi.
1973. gadā, kad pirms Ļeņina pieminekļa atklāšanas Jelgavas centrā veidoja tagadējo Hercoga Jēkaba laukumu, mani uzaicināja izplānot apstādījumus. Galveno teritorijas organizēšanu veica arhitekts. Bija domāts, ka vajag fonu piemineklim. Aiz tā tika sastādīti bērzi. Turpretī pie karogu mastiem stādīja zemākus augus – lai tie nepāraug karogus. Taču pārējais bija mana brīva improvizācija. Kā gribēju, tā darīju. Atvedu dižskābardi, baltos skābaržus, sarkanos ozolus. Koki un pārējie apstādījumi trīsdesmit gados ir labi ieauguši. Tie vēl nav sasnieguši brieduma laiku, kur nu vēl novecošanos!
Uzbērums laukumā ir mākslīgs – arhitekta iecerēts. Līdzīgs tam ir arī no bruģakmens veidotais amfiteātris Raiņa parkā, kas gan tā arī palicis neizmantots.
Jāņem vērā, ka arhitekti ir sapņotāji, kas no dzīves dažkārt ir diezgan tāli. Vai jums ir saprotams, piemēram, kā mini dzelzceļa uzbērums veidotais celiņš Alunāna parkā? Doma, ka tas no vecajiem kapiem caur Sv.Jāņa baznīcas altāri aizved debesīs, diez vai kādam ir pamanāma. Manuprāt, tāds celiņš, turklāt nekopts, tur neiederas.
Imants Kanaška, uzņēmējs:
Pēc manām domām, vispirms jāsakārto Jelgavas centrs – Hercoga Jēkaba laukums. Tā izdarīts Rietumeiropas pilsētās un Latvijas mazpilsētās, kur saglabājusies vēsturiskā centra apbūve. Šāds laukums ir vieta, kur cilvēkiem satikties un pulcēties plašākos svētkos. Jelgavai pietrūkst šāda būtiska akcenta, pilsētas sejas. Es vēroju jauniešus – tikko nedaudz sakārtoja Raiņa parku, tā viņi tur sāka nākt. Dažkārt tie arī pulcējas Hercoga Jēkaba laukumā, sēž uz akmens un kustina kājas. Taču tas diez ko labi neizskatās.
Paldies Dievam, Jelgavā centrālais laukums nav apbūvēts. Tur ir pietiekami daudz vietas, lai arhitekti varētu izvērsties. Varbūt nepieciešama pavisam netradicionāla pieeja. Mums, katru dienu maļoties pa pilsētu, ir ārkārtīgi grūti savās vīzijās pacelties un ieraudzīt to, kādam pilsētas centram būtu jābūt. Es vēlētos, lai tur būtu ūdeņi un mierīga vietiņa, kur varētu iemīlējies pārītis pasēdēt. Lai būtu arī vieta, kur kopā ar ģimeni pastaigāties.
Daina Kanaška, LLU pasniedzēja:
Esmu jelgavniece vismaz trijās paaudzēs. Ar vecmāmiņas acīm pilsētu skatot, manī jau ilgi ir iekšējs konflikts, ka kaut kas nav riktīgi. Būtu labi, ja centrālajā laukumā būtu kāds motīvs no vecās Jelgavas.
Jānis Lejnieks, Arhitektu savienības valdes loceklis:
Pilsētu centri ir visgrūtākā arhitektu maize, jo tur ir sarežģīti kaut ko pārveidot. Aug vērtība koka ēkām un apbūvei pie ūdens.
Oļģerts Buka, emeritētais profesors, plenēra vērtēšanas komisijas loceklis:
Esmu dzimis jelgavnieks. Šeit 1939. gadā beidzu pamatskolu, un bērnībā Hercoga Jēkaba kanālā kopā ar draugiem vēl trenkājam vardes. Kad es pēc kara pirmo reizi ierados Jelgavā, apstājos Lielās ielas galā un šokēts nespēju īsti paelpot. Kā zināms, 80% no pilsētas bija drupās.
Sakarā ar politisko un ekonomisko spiedienu pilsēta netika atjaunota, ievērojot vēsturisko apbūvi, kā to bija iecerējis profesors Tīlmanis. Piemēram, kas to būtu domājis, ka nelielā Krēmera fabrika, kur savulaik ražoja krāšņu durtiņas un slēdzenes, padomju laikā izaugs par milzīgu monstru, kas atrodas pārsimts soļu attālumā no pilsētas centra!
Perspektīvā pilsētas plānojums ir jāvirza uz Rīgas un Jelgavas saskarsmi. Tāda dipolise, piemēram, lietuviešiem ir ar ātrgaitas auto maģistrāli savienotā Kauņa un Viļņa. Pagājušā gadsimta 70. – 80. gados starp Jelgavu un Rīgu tika zīmēts monosliežu dzelzceļš. Tas nozīmē, ka pasažieris šo attālumu var pārvarēt desmit minūtēs.
Par tagadējās Jelgavas centra ass transformēšanu varam runāt tad, ja Jelgava iegūs Ziemeļu tiltu. Daži no plenērā iesniegtajiem projektiem paredzēja iespēju, ka auto plūsma pa Lielo vai Uzvaras ielu tiktu novirzīta pazemē. Es tomēr domāju, ka tik lieli kapitālieguldījumi nav reāli. Turklāt pazemes posmiem nepieciešamas garas piebrauktuves. Vajadzētu saglabāt arī tagadējos dzīvojamo namus. Manuprāt, mūsu pilsētai būtu virzāma tāda vīzija, ko varētu īstenot turpmākajos piecos desmit gados.
Andris Rāviņš, pilsētas mērs, plenēra vērtēšanas komisijas loceklis:
Daudzveidīgās plenēra darbinieku ieceres rāda, ka problēmas ar pilsētas centru ir aktuālas. Tās var atrisināt ar naudu un idejām.
Man šīs dienas devušas jaunu skatījumu. Esmu sapratis, ka ir jāveido atvērums uz upi. Cik māju būs jānojauc un cik jābūvē no jauna – tas ir nākotnes jautājums. Taču Jelgavu šķērso upe, tāpēc ir jāizmanto dabas dotumi.
Pagaidām Jelgava asociējās ar pili, “Academia Petrina”, bet mums ir jādomā arī par pilsētas unikālo seju.
