Vecā kārtība, kad apmēram trešdaļu no Latvijai nepieciešamās elektrības varēja lēti iepirkt no kaimiņvalstīm, aiziet vēsturē.
Vecā kārtība, kad apmēram trešdaļu no Latvijai nepieciešamās elektrības varēja lēti iepirkt no kaimiņvalstīm, aiziet vēsturē.
Mūsu lielākajai strāvas piegādātājai Igaunijai vēl padomju laikā uzstādītās termoelektrostaciju iekārtas ir novecojušas, tās nepieciešams rekonstruēt. Tādēļ jau no 2007. gada igauņi, kas patlaban, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir vieni no lielākajiem elektrības ražotājiem pasaulē, šo enerģijas eksportu gatavojas sašaurināt. Lietuvā, kas ir mūsu otrais lielākais strāvas piegādātājs, tā arī palicis neuzbūvēts Ignalinas atomelektrostacijā iesāktais trešais energobloks. Kādi nu būtu risinājumi valstiskā vai tikai personīgā līmenī? Šajā sakarā lūdzu uz sarunu inženieri un izgudrotāju Ilgvaru Silgaili, kas mūsu lasītājiem līdz šim vairāk pazīstams kā jaunās Salgales baznīcas celšanas vadītājs.
Kā jūs pareizi godāt? Esat inženieris vai zinātnieks?
Es piederu pie tiem, kas visu mūžu gājuši skolā. Amerikā uz šādu papildu izglītošanos spiež firmas. Ja tā padomā, universitātēs jau māca tehnoloģiju vēsturi. Par pašu jaunāko, kas nupat izgudrots, ražotāji neko “uz āru” nestāsta un patentē vienīgi to, kur var stingri pierādīt savas autortiesības. Piemēram, ja es atrastu jaunu veidu, kā nopulēt stiklu, noteikti to nepatentētu. Jo tādā gadījumā otrs, izpētījis manu atklājumu, kaut ko mazliet pārveidotu un pēc tam neatzītos, ka izgudrojumu ir no manis aizguvis. Man arī ir izgudrojumi, kas palikuši kā firmas biznesa noslēpums. Nav patentēts arī slavenais dzēriens “Coca – cola”. Īsto recepti viņi tur noslēpumā.
Jums savulaik bijusi vēlēšanās uzlabot enerģijas apgādi savā tēvzemē. Šajā jautājumā esat ieguldījis savu prātu un arī naudu. Kā tas beidzās?
Amorfie materiāli, kuru pētīšanā esmu strādājis ASV un kur pierunāju firmas vadību piedāvāt tos “Latvenergo”, bija lieta, kas varēja būt izdevīga mūsu saimniecībai. Runāju ar vairākiem pretimnākošiem inženieriem, tomēr galu galā “Latvenergo” par to interesi neizrādīja. Cik zinu, tolaik jau gatavi, ne sevišķi labi transformatori tika iepirkti Dienvidslāvijā, bet mēs bijām domājuši, ka transformatoru serdes no amerikāņu ražotajiem amorfajiem materiāliem varētu izgatavot tepat Latvijā. Turklāt ne tikai iekšējam, bet arī Eiropas tirgum. Man radās sajūta, kā kāds no transformatoru iepirkšanas Dienvidslāvijā kaut ko iebāž savā kabatā. Taču amerikāņu firmai, ko pārstāvēju, piedāvāt kukuli skaitījās neiedomājama lieta. Kopš 1992. gada no šīm lietām esmu atgājis un darījis to, ko varu izdarīt. Transformators, kas atrodas manu lauku māju ceļa galā, desmit gados nav nomainīts. Ja nu vienīgi pārkrāsota tā kaste.
Vēl viena lieta, ar ko “Latvenergo” darbiniekiem esmu “uzbāzies”, ir īssavienojumi, kas rodas lielā vējā. Laukos apmēram piecas sešas reizes gadā transformatoriem izsit korķus, un mājās paliekam bez elektrības (arī bez apkures un ūdens), jo starp elektrības stabiem vējā ir saskārušās drātis. Tā izveidojas zibens spērienam līdzīgs īssavienojums. Amerikā vēji ir stiprāki nekā Eiropā, un tur šīs lietas risina, piemēram, tā, ka vados iekar plastmasas bumbas – izolatorus. Tā vējā šūpojoties saskaras plastmasa, nevis vadi.
Enerģijas patēriņš valstī lielā mērā raksturo tās ekonomiskās attīstības līmeni. Kā šajā ziņā izskatās Latvija?
Nesen amerikāņu žurnāls “National Geographic” publicēja kombinētu fotogrāfiju, kurā no satelīta redzams, kā zeme izskatās naktī. Ja neskaita daudzos degošos naftas torņus (tur tiek sadedzināta gāze, kas izplūst no zemes kopā ar naftu) Sibīrijā un Arābijas pussalā, tad tiešām gaišākās vietas ir tur, kur saimniecība ir attīstītāka. Ļoti krasi redzams kontrasts starp tumšo Ziemeļkoreju un gaišo Dienvidkoreju. Latvija arī nav gaiša. Domāju, ka no kosmosa vairāk redzams pilsētu un ielu apgaismojums. Eiropā ar enerģiju rīkojas gudrāk, taupīgāk. Piemēram, Vācijā, Dānijā daudz cilvēku brauc ar starppilsētu vilcieniem, kas ir lētāks transports. Turpretī amerikāņiem tādu dzelzceļa līniju nemaz nav. Vai nu brauc ar automašīnu (degviela apmēram divreiz lētāka nekā Latvijā), vai arī lido ar lidmašīnu.
Kā jūs redzat Latvijas enerģētikas risinājumus tuvākajā nākotnē?
Uz enerģiju jāskatās plašāk. Skaidrs, ka ar alternatīvo enerģiju, vēja ģeneratoriem, biodegvielu mums nepietiks. Nupat atkal runā par naftu Kurzemē. Tās kvalitāte esot laba, taču nav zināms, ka krājumi būtu ievērojami. Indulis Emsis iesaka pie Liepājas būvēt termoelektrostaciju, ko kurinātu ar oglēm. Taču jāņem vērā, ka tādējādi rodas lieli izdedžu kalni, kas satur veselībai kaitīgos smagos metālus. Brīnišķīgi būtu, ja mēs varētu iegūt elektrību no jūras viļņiem. Turklāt daļu šīs elektrības turpat uz vietas izlietotu, lai atšķeltu no ūdens ūdeņradi, kas ir tīra, videi nekaitīga degviela. Riskēju būt nesaprasts, bet, manuprāt, mums vajadzētu domāt par modernu atomelektrostaciju. Bijušas nelaimes Japānā, Ukrainā, taču jaunās atomstacijas ir krietni drošākas. Problēma vienīgi radioaktīvajos atkritumos. Gan tērauds, gan betons divdesmit trīsdesmit gados radiācijas ietekmē kļūst trausls. Amerikā šie atkritumi glabājas tuksnesī Juka kalnā. Apkārt tam cilvēki nedzīvo, lietus nelīst. Taču pastāv bažas, ka klimats šajā vietā var mainīties agrāk nekā būs sabrukuši radioaktīvie elementi. Pie mums Gardenē bīstamie atkritumi glabājas mālā. Tas ir samērā droši, ja vienīgi kaut kas to vietu neizkustina.
Starp citu, kā jūs pārdzīvojāt septembrī Latvijā notikušo zemestrīci?
Esmu pieredzējis īstas zemestrīces Japānā. Šo nemaz nemanīju. Mēs dzīvojam interesantā laikā. Strauji attīstījušies datori, telefoni, lidmašīnas. Ir par ko padomāt.
***
Ilgvars Silgailis
Dzimis 1930. gadā Salgales pagasta Druķos.
1944. gada oktobrī kopā ar ģimeni emigrēja uz Rietumiem.
1960. gadā Ņujorkas universitātē ieguva bakalaura grādu fizikā.
Papildinājis zināšanas ķīmijā, cietvielu reakcijās, metalurģijā, ģeoloģijā, astronomijā un vairākās citās zinātnēs.
Strādājis uzņēmumos kā jauno tehnoloģiju izgudrotājs, eksperts, patentējis 20 izgudrojumu.
1991. gadā jūlijā Rīgā zinātnes un tehnoloģiju konferencē uzstājies ar referātu par amorfiem materiāliem un to izmantošanu strāvas transformatoros.
1997. gadā atgriezies Latvijā.
***
No Ilgvara Silgaiļa Rīgā nolasītā referāta konspekta
“ASV apstākļos 8% no saražotās elektrības aiziet zudumos sadales tīklā. Šā iemesla dēļ ASV pamazām apmaina mazos sadales transformatorus ar jaunu tipu, kuram ir amorfoza metāla serde. Latvijā šie strāvas zudumi varētu būt lielāki. Šeit kopā ir ap 20 tūkstošiem sadales transformatoru. Vislabākajā gadījumā strāvas zudums vienam transformatoram ir 130 vatu. Ja mēs šiem transformatoriem ieliktu amorfozā metāla serdes, tad šie zudumi būtu tikai 20 vatu. Tas nozīmē, ka šādā veidā tiktu ietaupīti vismaz 0,96 miljoni dolāru gadā. Visā 30 gadu lietderības laikā šie transformatori ietaupītu 28,8 miljonus dolāru. Turpretī amorfozo izejmateriālu pirkums izmaksātu 4 miljonus ASV dolāru.
