Pagājušajā nedēļā Rīgā, «Māmuļā» svinīgajā valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā kopā ar kundzi Elzu un vecāko mazdēlu Ingu ieradās arī Ilmārs Bormanis.
Pagājušajā nedēļā Rīgā, “Māmuļā” svinīgajā valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā kopā ar kundzi Elzu un vecāko mazdēlu Ingu ieradās arī Ilmārs Bormanis. Apbalvojamo sarakstā viņš bija pieteikts kā sabiedriskais darbinieks. Tik tiešām sirmais kungs atmodas laikā un deviņdesmito sākumā bija Elejas pagasta deputāts, priekšsēdētāja vietnieks. Tomēr Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes Sudraba goda zīme viņam pienācās cita sakarā. Par to stāsta šīs ģimenes leģenda.
Bormaņus Elejā pazīst ļoti daudzi. Kundze Elza gandrīz piecdesmit gadu tur kalpojusi, kā pati saka, par lauku dakteri. Vadījusi Elejas slimnīcu, tās Dzemdību nodaļu, ārstējusi, konsultējusi. Ilmārs padomju laikā vairāk strādājis ar tehniku, vadījis ātrās palīdzības mašīnu, spēlējis teātri un piedalījies citās sabiedriskās aktivitātēs. Abi izaudzinājuši divas meitas, un nu viņiem ir pieci mazbērni. Taču jāpaskaidro, ka gan Ilmārs, gan viņa sieva Elejā ir ienācēji, kas tur nokļuvuši Elzas nosūtījuma dēļ, beidzot Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Abi dzimuši un auguši rīdzinieki.
Onkulis bija cunftes meistars
Ilmāra tēvs pirmās Latvijas valsts laikā strādāja par litogrāfu, bija lietpratējs poligrāfijas nozarē. Tēva brālēns Augusts Bormanis pēc amata bija ģildes kalējmeistars. Mūsdienās to droši vien varētu saukt par metālmākslinieku. Savu meistara pārbaudi viņš bija sekmīgi aizstāvējis kā divdesmit vienu gadu vecs jauneklis 1898. gadā. Taču Augusta Bormaņa slavenākais pasūtījums tika veikts īsi pirms padomju okupācijas. Tie bija Kārļa Ulmaņa rezidences – Rīgas pils – vārti. To zīmējumu jeb projekta metu, kurā ir tautisks ornaments un pa vidu augšā izvietots Latvijas valsts ģerbonis, darinājis mākslinieks Ansis Cīrulis. Taču vārtu izgatavošana metālā jau bija ģildes kalējmeistara ziņā.
Augusts Bormanis dzīvoja kā vecpuisis kopā ar radiem nelielā namiņā Atgāzenes ielā. Pašam bērnu nebija, tāpēc viņš centās iepriecināt brālēna bērnus. Ilmāram ar māsu tika dāvātas darbnīcā izkaltas stūrējamas bobslejkamanas. Tās, protams, atšķiras no mūsdienu lielajā sportā lietotajām, taču kamanu meistarīgi izgatavotā konstrukcija kalpo vēl šobaltdien.
Sākoties Latvijas okupācijai, prezidenta pils tika nodota pionieru organizācijai. Varas kalpi sameklēja kalējmeistaru un deva rīkojumu vārtu zīmējumā nomainīt Latvijas valsts ģerboni pret pionieru nozīmītes attēlu, uz kura krievu valodā rakstīts “Esi gatavs!”. Augusts Bormanis to izpildīja. Vārtos palika latviskais ornaments, un augšā veiktā “korekcija” tik ļoti acīs nekrita. Lielā vecumā pirms aiziešanas aizsaulē 1957. gadā Augusts Bormanis brālēna ģimenei izstāstīja savu noslēpumu. Proti, 940. gadā, noņemot no pils vārtiem Latvijas valsts ģerboni, viņš to nebija nodevis metāllūžņos, bet paslēpis – ieracis zemē pie mājas pamatiem. “Ja vēlāk būs vajadzīgs, tad nolieciet savā vietā,” piebildis meistars.
Rakšana bija šaubīga
Kopš onkuļa nāves bija pagājis jau vairāk nekā divdesmit gadu. Beidzot radās situācija, kad Āgenskalna ielas namiņš bija jāpārdod. “Toreiz nemaz necerējām, ka Latvija varētu atgūt valstiskumu, tomēr nolēmām, ka, pirms māja nokļūst citas ģimenes īpašumā, ģerbonis jāizrok,” stāsta Ilmārs Bormanis. Protams, vajadzēja uzmanīties. Taču svarīgajā rakšanas brīdī bija klāt gan Bormaņu jaunā, vidējā un vecā paaudze, gan arī mājas pircēji. Ilmāram pieņēmums bija, ka ģerbonis zemē novietots plakaniski. Viņš uzmanīgi raka, taču diemžēl neko neatrada. Vecāmāte pat šaubījās, vai tik nav sajaukts vīra brālēna sacītais un vai ģerbonis nav jāmeklē pretī citam mājas logam.
Vakarā izraktā apmēram metru dziļā bedre palika neaizbērta, lai rītā darbu turpinātu. Nākamajā dienā šajā vietā nolēma parotaļāties mājas jauno īpašnieku bērni. Atraktās zemes virskārta vasaras saulē bija jau mazliet apkaltusi. Pēkšņi bērniem atsedzās trīs Latvijas zvaigznes. Izrādījās, ka ģerbonis bija ierakts nevis plakaniski, bet stāvus – cieši blakus mājas pamatam. Eļļainajās lupatās ietītais metāls bija labi saglabājies.
Elejā ir visdrošāk
Bormaņiem pirmā doma bija ģerboni nogādāt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur to restauratori varētu profesionāli apstrādāt un glabāt tālāk. Tomēr muzejnieki no dāvanas atteicās. Tādējādi ģerboni nācās vest uz Eleju, kur tas tika novietots Lietuvas ielā 21 – piecdesmitajos gados būvētās ārstu mājas Bormaņu dzīvokļa verandā. Piekārts pie dibensienas, tas tika aizsegts ar aizkariem. Kuram katram tādu lietu rādīt nevarēja. Tomēr ģimenei tuvākie cilvēki par to zināja. Bormaņu dzīvoklī viesojās tā laika inteliģences zieds – Elzas vidusskolas laika draudzene māksliniece Džemma Skulme, aktieri Dimiters, Liepiņš. Bijuši arī cilvēki, kas brīnījušies par Ilmāra neprātu turēt savā dzīvoklī okupantu varas nonievātās valsts ģerboni. Taču padomju karagūstekņu lēģerus izgājušais vīrs stingri palicis pie sava: onkuļa mantojums ir saudzīgi jāglabā.
Atmodas sākumā Bormaņi par valsts ģerboni piezvanīja televīzijas raidījuma “Labvakar” veidotājiem. Tūlīt arī tapa sižets, kas 1988. gadā izgāja ēterā. No Anglijas atbraukušais trimdinieks mākslinieka Anša Cīruļa brālis ņēmās pārliecināties, vai nav kāds pārpratums. Taču drīz arī viņš atzina, ka viss ir kārtībā. Sākās Rīgas pils pārveidošana par Valsts prezidenta rezidenci.
Tālais ceļš līdz Rīgai
“Domāju, ka pēc “Labvakar” raidījuma visi jau zina, kur atrodas vecais ģerbonis. Tomēr nekāda īpaša interese par to neradās. Uzrakstījām uz Rīgas pili vairākas vēstules. Atbilde kavējās. Šķiet, 1993. gadā Elejā apskatīt Meitenes robežkontroles punktu ieradās jaunievēlētais prezidents Guntis Ulmanis. Teicu pagasta priekšniekam, lai augstajam viesim pastāsta par mūsu mājā glabāto valsts simbolu. Varbūt prezidents jau tūlīt to var paņemt līdzi uz Rīgu. Pagastā man vēlāk atbildēja, ka Ulmanis esot ļoti steidzies, tāpēc iebraukt pēc ģerboņa nav bijis laika. Es gan domāju, ka pagastā par šo lietu Ulmanim tā arī neko nepateica. Citādi viņš noteikti būtu apstājies,” stāsta Ilmārs Bormanis.
Tad uz ārstu māju Elejā atbrauca toreizējais Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. Viņš, būdams sesavnieks, Bormaņiem bija pazīstams jau no bērnu dienām un par ģimenē glabāto pirmās brīvvalsts relikviju bija dzirdējis. Andrim Rāviņam nu bijusi doma, ka ģerboni varētu novietot Jelgavas Padomes zālē. Taču uzzinājis, ka Augusta Bormaņa meistardarbs pieder prezidenta pils vārtiem, viņš tūlīt piekrita, ka īstā vieta ģerbonim ir Rīgā.
Drīz pēc tam Elejā ieradās pārstāvji no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas rajona nodaļas un Rīgas pils pārvaldes. Tā galu galā 1994. gada 18. martā ģerbonis aizceļoja uz Rīgu. Pils vārti nu ir atjaunoti tā, kā to vēlējās cunftes meistars Augusts Bormanis.
Arī pensijas gados būdams darbīgs vīrs, Ilmārs Bormanis iesaistījies Latvijas Daugavas Vanagos. Kā stāsta agrākais Jelgavas zemessargu bataljona virsnieks Daugavas Vanagu valdes loceklis Vilis Kapelis, šī sabiedriskā organizācija pērn ieteica Ilmāru Bormani apbalvošanai un ordeņa Kapituls to, protams, bija ņēmis vērā.
