Svētki. Nāk, iet un paliek pie tiem, kas priecājas ne tikai par skaļām ugunīm pie debesīm, bet arī par klusu neko nemaksājošu zvaigzni.
Svētki. Nāk, iet un paliek pie tiem, kas priecājas ne tikai par skaļām ugunīm pie debesīm, bet arī par klusu neko nemaksājošu zvaigzni. Svētki paliek pie tā, kas, nopircis siltus rakstītus cimdus, jūtas kā parādnieks adītājas sastrādātajām, mezglos savilktajām rokām. Par naudu nevar nopirkt ne cimdu rakstu, ne svētku rakstu. Pērkami ir paši cimdi, bet ne to raksturs. Adītajiem cimdiem pievienotā vērtība apsteidz cenu. Pievienotā vērtība – adītājas domas, darbs un cerība, ja kādam tie noderēs, būs pašai maizes tiesa.
Nopērkami ir arī pirotehniskie efekti. Žēl, ka kopā ar troksni. Par naudu var izšaut gaisā daudz zvaigznīšu, bet īstās zvaigznes mierīgi mirdz un neko nemaksā.
Svētku uguņošana ir vispārpieņemts lielums Jelgavā. Kāpēc nepriecāties? Ja nu vienīgi pensionāru un citu sociāli maznodrošināto šajā pasākumā bija maz. Kas viņus atturēja no prieka par uguntiņām? Klātesošie, kas gadu no gada nāk raudzīties ugunīs, teica – pērn bijis skaistāk. Vai bija? Kas to lai izzina? Pie visa pierodam.
Skaistākas varbūt toreiz nebija ugunis, bet cerības. Varonību no tautas nevar gaidīt gadu gadiem. Kāds cilvēks varbūt šajās dziestošajās ķīmiski radītajās zvaigznītēs redz visu labo cerību sabrukumu? Politiskie solījumi dziest. Politiski blīkšķi atkārtojas. Un vienreiz gadā baznīcās pie mikrofoniem amatpersonas lūdz Dievam atbildēt par to, par ko pašiem jāatbild.
Viens mazs bērns, paslēpies aiz vecāku muguras, satraukts skatījās debesīs, no kurienes pēc trokšņa šāvās lejā ugunis, un teica: “Aizejam pie svecītēm.
