Ar savu pieredzi ziemas braukšanā dalās agrākais veterinārārsts Ilgvars Puškevics.
Ar savu pieredzi ziemas braukšanā dalās agrākais veterinārārsts Ilgvars Puškevics. Viņš piecdesmitajos sešdesmitajos gados, strādādams kopsaimniecībā “Jelgava”, ikdienā vairāk nekā piecdesmit kilometru veicis ar motociklu Iž.
“Ziemā braukšanā jābūt iemaņām. Ātrumam uz lauku ceļa nevajadzētu daudz pārsniegt 30 kilometru stundā. Turklāt noteikti jāžonglē – jādarbojas ar kājām. Vietām tās jāliek pie zemes un jābrauc kā ar slēpēm,” saka savulaik arī motosporta sacensībās startējušais vīrs. 1957. gadā, dzīvojot pie Tušķiem, viņam reiz, pienācīgi nenovērtējot ceļa apstākļus, gadījies bremzējot uz ledus krist. Turklāt tas noticis, vedot Zalpēteru saimnieci, kas lūgusi, lai pa ceļam uz Jelgavu aizvizina viņu uz veikalu. Tolaik motobraucēji nav likuši ķiveres, tomēr traumas, paldies Dievam, gājušas secen. Pavisam citādas tolaik bija veterinārārstu darba grūtības ziemā. Lopu novietnēs, kur temperatūra dažkārt bija mīnusos, labākajā gadījumā varēja dabūt aukstu ūdeni. Piemēram, palīdzot govij pie atnešanās, veterinārārstam dažkārt, dzimstošo teļu riktējot, jāliek govī iekšā roka līdz plecam. “Kaut arī esi noģērbies līdz kreklam, sviedri līst. Kad darbs pabeigts, ar aukstu ūdeni nomazgājies un ar moci prom,” smaidot piebilst I.Puškevics.
