Brīvdienās, ar dēlu Rīgā skatoties cirka izrādi «Zvaigžņu lietus», atmiņā atausa kāds spilgts atgadījums, kas pirms vairākiem gadiem piedzīvots, viesojoties pie radiem laukos.
Brīvdienās, ar dēlu Rīgā skatoties cirka izrādi “Zvaigžņu lietus”, atmiņā atausa kāds spilgts atgadījums, kas pirms vairākiem gadiem piedzīvots, viesojoties pie radiem laukos. Stāsta nosaukums varētu būt “Cūku lietus”.
Jutas tantes pagalmā torīt bija vērojama liela rosība. Bija pienākusi “cūku diena”, kad lopu uzpircēji solīja ierasties pēc vairāk nekā pusgadu audzētajām un koptajām cūciņām, lai tās vestu uz kautuvi. No lielās kūts saimes septiņiem rukšiem todien radinieku un draugu pulkā bija pēdējā diena. Kad ieradās pircēji, lopiņi sparīgi un ilgi cits par citu skaļāk kvieca un protestēja pret prom vešanu. Ar piepūli un lielu mānīšanos vīri rukšus beidzot iedabūja smagās automašīnas piekabē un ātri aiztaisīja mašīnas bortu, lai neizsprūk uz brīvām kājām.
Darbs bija padarīts. Jutas tante sēdās savā automašīnā, lai sekotu uzpircējiem līdz svariem, kur cūkas bija paredzēts nosvērt. Jautāju, vai nevaru braukt viņai līdzi – ceļā divatā būs jautrāk. Tante priecīga par ierosinājumu aicināja mani mašīnā.
Braucām gabaliņu tālāk aiz smagā auto. Ceļš bija līkumots un bedrains. Ar tanti jautri tērzējām, līdz pēkšņi ceļa vidū pamanījām Melnasti – cūku no Jutas tantes kūts, ko vīri nupat kā bija iemānījuši lopu uzpircēju mašīnā. “Ārprāts, kā viņa te gadījās!” Jutas tante iesaucās. Rukšķene izskatījās gana mierīga un apjukusi, tādēļ nolēmām, ka ātri panāksim smago automašīnu un noskaidrosim, kas par lietu. Aiz nākamā līkuma – ak, šausmas, atkal cūka priekšā, bet vēl tālāk – smagā automašīna, kuras pakaļējais borts pa bedrēm atsities vaļā, un mūsu acu priekšā izkrita vēl viena cūka… Savā prātā nodomāju: īsts cūku lietus. Smagais brauc kā ķeizars, i nedomā to apdzīt. Jutas tante atspērusies signalizē, cik spēj, bet velti – šoferis mierīgā garā pīpēdams, klausās mūziku un nemaz nedomā palūkoties spogulī. Nu mūsu priekšā izvēlās ceturtā ruksene. Beidzot šoferis paskatījās spogulī un strauji bremzēja. Vecais onkulis izlēca no mašīnas un brīnījās: kas tad tas, borts atsprādzis? Tikmēr Jutas tante skrēja te pie vienas, te pie otras cūkas. Ātri sazvanījām mājiniekus, lai sēžas traktorā un steidzas mums palīgā. Tagad galvenais uzdevums bija cūkas saķert un atkal visas dabūt mašīnā. Izrādījās, tas bija daudz vieglāk nekā sākumā, jo, nedaudz apdullušas, tās viegli ļāvās tikt iebāztas lielā maisā un ieceltas mašīnā. Par laimi, neviena neiemuka mežā, kājas nesalauza un krītot nenositās. Šoferis tikai nogrozīja galvu, ka kaut kas tāds viņa 60 gadu garajā mūžā gadoties pirmo reizi, un Jutas tante piebilda, ka viņai tik cūcīga diena mūžā esot pirmoreiz.
