Oktobrī rajona jauniešu aktivitāšu koordinatoram Edgaram Paulovičam bija izdevība mēnesi viesoties Izraēlā.
Oktobrī rajona jauniešu aktivitāšu koordinatoram Edgaram Paulovičam bija izdevība mēnesi viesoties Izraēlā. Stāstāmā ir daudz, bet šoreiz – par eiropieša, latvieša, kristieša būtiskākajiem iespaidiem valstī ar gadu tūkstošiem senu vēsturi un kultūru.
Ar svešvalodas vārdnīcu un priekšzināšanām par apmeklējamo valsti Edgars nodrošinās vienmēr, pirms dodas ārpus Latvijas. Vēl joprojām viņa darba kabinetā pie sienas piestiprināta Izraēlas karte un mācību plakāts ar svarīgākajiem vārdiem ivritā. Lūk, Edgara stāstītājs.
Kā nokļūt Izraēlā
Izraēlas Ārlietu ministrija ik gadu izsludina konkursu uz izglītojošiem kursiem, kas notiek Izraēlas Starptautiskās sadarbības centrā. Tā ir iespēja izglītības speciālistiem no dažādām valstīm iepazīt Izraēlu, tās sabiedrību, vēsturi, kultūru un izglītības sistēmu. Interesanti, ka sākumā no 25 kursantiem es biju vienīgais Eiropas pārstāvis. Pārējie – iglītības darbinieki no Āfrikas un Āzijas valstīm.
Mēs iepazināmies ar Izraēlas un tās iedzīvotāju nostāju – viņi naudu izglītībai un lauksaimniecībai nekad netērē, bet gan tajā iegulda.
Valsts un reliģija
Par spīti plašsaziņas līdzekļu radītajam priekšstatam, tuvāk iepazīstot Izraēlu, secināju, ka valsts ļoti daudz dara sabiedrības izglītošanā, attīstībā un saliedēšanā.
Izraēlā ir 6,5 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā miljons – ieceļotāji no bijušajām Padomju Savienības republikām. 85 procenti iedzīvotāju ir ebreji, bet arābi – apmēram 10 procentu.
Tur ielās var dzirdēt krievu valodu, to pat uzskata par ceturto valsts valodu. Izceļotājus no Austrumeiropas ivritā sauc vienā vārdā – “olim”. Lai ieceļotājs iegūtu Izraēlas pilsonību, piederība ebreju tautībai ir obligāta, turklāt tai jābūt no mātes puses.
Interesanti, ka Izraēlā 80 procentu iedzīvotāju pārstāv vidusšķiru. Tur nav izteikta bagātnieku slāņa, bet nav arī nabagu, nekur nemana lūdzējus. Vidējā alga ir apmēram 1500 dolāru mēnesī. Jāpiebilst gan, ka dzīve Izraēlā ir dārga.
Pēc nacionālā sastāva un reliģiskās piederības Izraēla ir ļoti viendabīga. Valdošā reliģija – jūdaisms. divi trīs procenti iedzīvotāju ir kristieši, bet pārējie – musulmaņi. Ar kristietību ir tā: ja esi kristietis, tu nevari būt ebrejs. Satiku jauku ebreju puisi, kas bija pievērsies kristietībai. Ar zināmu nolemtību viņš stāstīja, ka tagad zaudējis lielāko daļu radu un draugu.
Reliģijai ebreju dzīvē ir milzīga nozīme. Iebraucējam ir svarīgi saprast jūdu reliģijas pamatidejas. Ebreji atzīst tikai Bībeles Veco Derību, neatzīst Jēzu Kristu kā mesiju. Dziļāk ticīgie jūdi joprojām laiku skaita no pasaules radīšanas, viņiem pašlaik ir 5765. gads. Ikdienā ebreji vadās pēc mēness kalendāra, proti, pirmā nedēļas diena viņiem ir svētdiena. Šajā dienā arī sākas darba nedēļa.
Brīvdienas jeb sabats sākas ik piektdienu pulksten 15 un ilgst līdz sestdienas saulrietam. Šajā laikā nedarbojas veikali, nekursē sabiedriskais transports, bankas un iestādes ir slēgtas. Cilvēki ir kopā ar savām ģimenēm, gatavo ēdienu, iet ciemos, sagaida viesus, sarunājas un, protams, lasa Bībeli. Ja šajā laikā kaut kur jānokļūst, ir pieejams taksometrs, ko vada arābs, arī iepirkties var vienīgi arābu tirgū. Ir vesels saraksts darbu, ko nedrīkst veikt sabata laikā.
Daudzas lietas ir piemērotas mūsdienām. Man bija interesanti uzzināt, ka sabata laikā nedrīkst nevis braukt, bet pagriezt mašīnas aizdedzes atslēgu, jāizvairās pat no ūdenskrāna pagriešanas. Arī tualetes papīru nedrīkst tīt no ruļļa, tāpēc arī mūsu viesnīcā jau laikus bija sagatavotas salvetes. Arī ielas šajā laikā netiek slaucītas. Svētku dienās visur var redzēt cilvēkus ar Bībeli rokās. Augstu tiek vērtētas ģimeniskās vērtības. Jauktu ģimeņu tur tikpat kā nav. Daudzo svētku dēļ ebrejiem atliek maz dienu, kad strādāt, varbūt tā izskaidrojams, ka ebreju cilvēks vairāk strādā ar galvu. Izraēlā uzskata – nedod trūkumcietējam zivi, iedod makšķeri. Tā ir arī ar mūsu kursiem, kuros gūtās zināšanas tagad jāprot pielietot.
Kibucā kā komunismā
Mācības notika Jeruzalemes priekšpilsētā. Jāpastāsta par kādu interesantu cilvēku apvienību – kibucu. Tas ir Izraēlā populārs kolektīvās saimniekošanas veids, kura pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta sākumā, kad pirmo kibucu izveidoja no Krievijas izceļojušie ebreji. Saimniekošanas princips ir tāds: cilvēki dzīvo komūnā. Ražošanas līdzekļi un zeme, lauki un raža ir kopīgs īpašums. Ienākumi tiek sadalīti vienlīdzīgi. Lielākā daļa kibucu nodarbojas ar lauksaimniecību un lopkopību. Vidēji kibucs sastāv no apmēram 400 līdz 500 cilvēkiem. Valstī ir apmēram 100 šādu saimniecību ar atšķirīgu specializāciju. Mēs, piemēram, dzīvojām kibucā, kas uzņem tūristus.
Mēneša laikā bija lieliska iespēja tikties ar kolēģiem, dalīties pieredzē, kā arī iepazīstināt ar savu valsti, tās izglītības sistēmu salīdzināt ar citviet pasaulē pastāvošo. Līdzās lekcijām mācību programmā bija iekļauts arī Bībeles vēsturisko vietu, tūrisma objektu apmeklējums.
Politiskā situācija
Izraēlā cilvēki reizēm neizprot pasaules lielo uzmanību, kas pievērsta notikumiem viņu valstī. Daudzi to skaidro ar ārvalstu politiskajām un ekonomiskajām interesēm šajā rajonā. Patiesībā ebreji cenšas sadzīvot ar arābiem, uz ielām neviens neplūcas. Tiesa, kamēr biju Izraēlā, tur notika vairāki terorakti. Kad gribēju apmeklēt Telavivu, mani palūdza to nedarīt. 16 gadu vecs puisis bija iegājis tirgū un uzspridzinājies, sev līdzi paņemot vēl trīs cilvēku dzīvības. Mūsu grupai pastāvīgi klāt bija apsardze. Izraēlas valsts reakciju var saprast, tā ir spiesta atbildēt uz terorisma izpausmēm. Tāds ir mans viedoklis. Gribētu pieminēt Haifu, kurā apmeklējām vairākas augstskolas. Šī pilsēta raksturīga ar to, ka tur jau gadu simtiem labi spēj sadzīvot ebreji un arābi, līdzās pastāv katrai tautai raksturīga kultūra un tradīcijas. Lielākās problēmas rada politika un musulmaņu pasaules fanātiķu pārliecība, ka neticīgie ir jānogalina.
Izglītība
Izraēlā pastāv vairāku veidu skolas. Valsts skolu no reliģiskās skolas atšķir prioritātes. Valsts skolā pirmām kārtām māca profesiju, bet paralēli Bībeli, savukārt reliģiskajā skolā Svētie Raksti ir pirmajā vietā. Protams, valsts skolās izglītība ir bezmaksas. Attīstīta ir demokrātisko skolu sistēma, kur lielākais uzsvars tiek likts uz visciešāko sadarbību starp skolas vadību, skolēniem un viņu vecākiem. Svarīgu skolas jautājumu risināšana nav iedomājama bez vecāku līdzdalības. Izraēlā ir ļoti spēcīga paaudžu saikne, tradīcijas, kas noteic, ka līdzdalība bērnu izglītošanā, skolas dzīvē ir vecāku pienākums un uzdevums. Izraēlā nav pamestu bērnu, jo par bāreņiem rūpes uzņemas radinieki. Visas skolas valstī ir vienādas pēc sava tehniskā nodrošinājuma un pedagogu kvalifikācijas. Pēdējos 20 gadus visi skolotāji tiek izglītoti pēc vienotas sistēmas. Jāpiebilst, ka arābiem ir atsevišķas mācību iestādes, arī augstskolas musulmaņiem ir atsevišķas.
Pie pašvaldībām izveidoti kultūras un izglītības centri, kuros mūsu izpratnē interešu izglītību var iegūt pirmsskolas vecuma bērni, skolēni, viņu vecāki un arī vecvecāki. Tās ir dienas grupas, radošie pulciņi, visi iespējamie kursi, ko finansē valsts un pašvaldība.
Interesanti, ka pēc vidusskolas beigšanas gan puiši, gan meitenes dodas dienēt armijā. Jaunieši to uztver kā patriotisma izpausmi un goda lietu. Pēc trim armijā pavadītiem gadiem viņi dodas vairāku mēnešu pasaules ceļojumā, bet pēc atgriešanās sāk studijas, jo uzskata, ka tikai šādā vecumā cilvēks var skaidri apzināties savas intereses, piemērotāko specialitāti.
Brauciena laikā guvu nozīmīgas atziņas, jaunas zināšanas un metodiskos materiālus, kas noteikti noderēs darbā. Ar kolēģiem dalīšos šajā pieredzē, metodēs skolu darbā ar vecākiem. Iegūti jauni paziņas, kā arī satikti kolēģi, ar kuriem darbojāmies programmā “Jaunatne”. Nākotnē plānots, piesaistot kolēģus no citām valstīm, organizēt jauniešu apmaiņu kultūrā un mākslā, kā arī skolu un pašpārvalžu jomā.
