Šīs nedēļas notikumi Latvijai tuvās zemēs risinājušies visai saspringti.
Šīs nedēļas notikumi Latvijai tuvās zemēs risinājušies visai saspringti. Pirmkārt, tie ir notikumi Ukrainā pēc pagājušajā svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām. Jau pirmajā vēlēšanu kārtā bija aizdomas, ka tās noritējušas ar lieliem pārkāpumiem, neļaujot gūt uzvaru jau pirmajā vēlēšanu kārtā Ukrainas parlamenta opozīcijas līderim Viktoram Juščenko pār pašreizējo valsts premjerministru un otru prezidenta kandidātu Viktoru Janukoviču.
Pēc otrās vēlēšanu kārtas, kurā paziņots, ka ar trīs procentu pārsvaru uzvarējis promaskaviski noskaņotais Janukovičs, Ukrainā plašumā vēršas opozīcijas nemieri. Ar ko tas beigsies, šobrīd nepateiks neviens. Turklāt jāņem vērā, ka atbalstu it kā uzvarējušajam kandidātam jau divreiz izteicis Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Šajā laikā svarīgāk saprast, kādu pozīciju ieņemt Latvijai, jo mums ar Ukrainu izvērsies visai plašs bizness. Turklāt pēc iestāšanās ES bijusi tendence daudz straujāk nekā importam uz šo valsti augt eksportam. Jāņem vērā, ka kravām no Ukrainas mūsu ostas ir interesantas kā tālākā ceļa sākums. No šā viedokļa raugoties, mums ir pilnīgi vienalga, kāds režīms ņem virsroku Ukrainā. Ka tikai tur valda miers un noris rosīga ekonomiskā darbība. Jāņem vērā, ka bijušajām Padomju Savienības republikām mēs, baltieši, vienmēr esam bijuši demokrātijas un brīvas gribas izpausmes iemiesojums. Tas nozīmē, ka mums būtu jāieņem strikta nostāja šajā jautājumā, neskatoties uz to, cik stingru (drīzāk gan izvairīgu) nostāju ieņems mūsu Eiropas kaimiņi. Turklāt visai striktu nosodošu nostāju vēlēšanu jautājumā ieņēmusi Polija.
Mūsu prezidente Vaira Viķe – Freiberga jau pirms pāris dienām izteica viedokli, ka viss liecina par vēlēšanu rezultātu falsifikāciju un tās būtu nepieciešams atkārtot. Tomēr pagaidām tas ir tikai prezidentes, ne Latvijas valsts viedoklis. Vai šajā gadījumā mums būtu jāgaida, kamēr Briselē izdomās, kā vilks būs paēdis (Krievija) un kaza (Ukraina) paliks dzīva?
Otrkārt, notikums, kuru vērts pieminēt jau daudz tiešākā sakarā ar ietekmi uz Latviju, ir faktiska Krievijas koncerna “Jukos” novešana līdz pilnīga bankrota priekšvakaram. Kāpēc tas varētu interesēt mūs Latvijā? Pavisam vienkārši. Visas automašīnas pie mums brauc ar degvielu, kuru iegādājamies Mažeiķu naftas pārstrādes kombinātā. Savukārt koncernu “Mažeiķu nafta” vada uz bankrota sliekšņa nonākušais Krievijas naftas koncerns “Jukos”, kas pirms diviem gadiem atpirka Lietuvas naftas koncerna akciju paketi no ASV kompānijas “Williams”. Savukārt šajā darījumā tieši vai netieši bija iejaukts cits Krievijas gigants “Lukoil”. Koncernam “Jukos” pieder 53,7 procenti “Mažeiķu naftas” akciju, bet Lietuvas valdībai – 40,66 procenti.
Pagaidām gan notiekošais nav ietekmējis jēlnaftas piegādi Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcai un naftas eksportu caur Lietuvas koncernam piederošo Būtiņģes termināli, tomēr šīs nedēļas notikumi liek ar aizvien lielākām bažām raudzīties uz notiekošo no mūsu kā autobraucēju viedokļa. Tiesa, naftu neiegūst un uz Mažeiķiem nepiegādā “Jukos”, to dara “Juganskņeftjegaz”. Savukārt, lai dzēstu “Jukos” nodokļu parādus, Krievijas valdība nolēmusi decembra vidū to pārdot, solot nepārtraukt kompānijas iegūtās naftas piegādi pasaules tirgum. Tas šķietami mierina, ja vien Krievijai termins “pasaules tirgus” nozīmē arī Baltija. Par pēdējo gan daudz kas liek šaubīties.
Kaut gan esam “kopējās Eiropas mājās”, pat īslaicīgs pārtraukums degvielas piegādes shēmās varētu pie mums ienest mērenu haosu, ar ko salīdzinājumā sāls ažiotāža pagājušajā pavasarī jau šķistu “pupu mizas”.
