Laikraksts «Diena» pirmajā lappusē publicēja to cilvēku sarakstu, kas gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumos.
Laikraksts “Diena” pirmajā lappusē publicēja to cilvēku sarakstu, kas gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumos. Tolaik tie bija apmēram 380 cilvēku. Tai pašā laikā klusi un aizmirsti savas dzīves labprātīgi izbeidz daudz vairāk Latvijas iedzīvotāju. 2000. gadā, kad uz ceļiem gāja bojā gandrīz 600 cilvēku, pašnāvību skaits Latvijā bija ap 1500! Šī attiecība šķiet šokējoša, taču ir vēl viens fakts, kas satrauc ne mazāk: vairums šo upuru ir vīrieši. No 380 ceļu satiksmes negadījumu upuriem apmēram 300 ir vīrieši. No 1500 pašnāvniekiem 1300 ir vīrieši. Vīriešu dzīves garums vidēji Latvijā ir ap 66 gadiem. Sievietes dzīvo par desmit gadiem ilgāk. Protams, mums ir grūti gājis – dziesmotā revolūcija, tad smagie pārejas gadi, tirgus ekonomikas nežēlīgie likumi. Tomēr citās zemēs šai laikā bijis vēl sliktāk. Bijušās Dienvidslāvijas valstīs plosījās karš ar genocīdu un citām nāvi nesošām parādībām, bet, piemēram, Bosnijā un Hercegovinā vīriešu vidējais dzīves ilgums ir gandrīz 70 gadu. Jāņem vērā, ka lielākie kara upuri bija tieši vīriešu vidū.
Latvijā nav bijis ne kara, ne genocīda. Un tomēr cilvēkiem izdzīvot šeit ir daudz grūtāk. Savādi. Vēl dīvaināk ir, ka nevienu citu jau nevar vainot vīriešu īsajā mūžā kā viņus pašus. Paši viņi ieķer pa mēriņam un tad dzen mašīnas, riepām kaucot. Paši liek galvu cilpā vai dzer nāves zāles. Man zināms tikai viens šādas masveida pašiznīcināšanās tendences iemesls – to nosaka Latvijas kultūras īpatnības. Tomēr ar atzinumu, ka vīrieši paši ir aktīvi vaininieki savā īsajā dzīvē, nepietiek.
Sieviešu neiesaistīšanās darba tirgū, ekonomiskajos procesos un politikā ir ne tikai šo personu individuālais jautājums, ne arī tā ir viņu vienpersoniska izvēle. Valsts līmenī dzimumu līdztiesības jautājumi tiek pacelti tāpēc, ka to pareiza risināšana dos labumu visai sabiedrībai. No vienas puses, skan argumenti, ka vīrieši ir vājāki, sliktāk pielāgojas mainīgajiem apstākļiem, ir mazāk iesaistīti ģimenes veidošanā un nemāk runāt par savām problēmām, tomēr jāatceras, ka neviena no šīm iezīmēm nav iedzimta. Tātad bioloģiskie argumenti ir atmetami, un jāatzīst, ka galvenais iemesls vīriešu īpatnībām ir mūsu kultūra.
Šo kultūru veido visa sabiedrība kopumā. Kamēr fiziski tieši vīrieši mirst agri, zaudētāja ir visa Latvijas sabiedrība. Protams, uz ceļiem iet bojā tikai neliels procents iedzīvotāju, taču tas ir pamats uztraukumam. Nezināmu iemeslu dēļ trīskārt lielākais pašnāvību skaits pagaidām nav nevienam šķitis uzmanības cienīgs. Arī upuru noslāņošanās dzimuma ziņā ir faktors, kas ietekmē visu sabiedrību. Viens no izplatītākajiem ģimenes modeļiem mūsdienu Latvijā ir māte un viņas bērni, kas dzīvo vai saimnieko kopā ar mātes vecāku ģimeni. Lielais šķirto laulību skaits un zemais dzimstības līmenis arī lielā mērā saistās ar šo pašu problēmu. Var teikt, ka problēmas cēlonis ir Latvijas vīriešu vidū valdošais “mačo” (īstā veča) kults. Saskaņā ar to īstam vīrietim jābūt pārgalvīgam, viņš nedrīkst baidīties ne no ātruma, ne no reibinošu vielu lietošanas. Viņam ir daudz jāpelna un jābūt aktīvam uzbrucējam seksa frontē. Tai pašā laikā viņš nedrīkst izrādīt personisku vājumu. Grūtību risināšanas paņēmieni arī ir vīrišķīgi – agresija, dzeršana un pašnāvība ir ļoti vīrišķīgs problēmu “risinājums”. Latvijas vīrieši ir kā Raiņa priedes – neliecas, bet lūst. Tomēr tas neizskaidro visu. Arī citas sabiedrības lolo īpašus uzskatus par vīriešiem, un viņu tēls ir itin līdzīgs tam, ko aprakstīju. Tā, piemēram, Melnkalnē tradicionāli ģimene svin vienīgi vīriešu piedzimšanu. Arī viņi neganti traucas pa kalnu ceļiem un nereti nositas. Tomēr dzīvo ilgāk nekā latvieši. Tātad pastāv vēl kādas kultūras īpatnības, kas Latvijā sēj nāvi, bet Melnkalnē ļauj izdzīvot.
Līdz šim vīriešu izdzīvošanas problēma ir atstāta novārtā. Iemesli paradoksāli ir saistīti ar patriarhālo domāšanu. Saskaņā ar to vīriešiem jau no dabas ir dotas visas priekšrocības. Tāpēc jārūpējas vienīgi par sieviešu spēju iegūt šos labumus. Līdz ar to Latvijā neatkarības gados ir daudz runāts par sieviešu tiesībām un iespējām, bet vīriešu problēmas, par spīti satraucošajiem statistikas datiem, ir tikpat kā ignorētas, un šāda attieksme nav raksturīga vienīgi Latvijai. Tā, piemēram, ANO pārskats par tautas attīstību pievērš uzmanību tikai tiem faktoriem, kas attiecas uz vienlīdzīgu piekļuvi tradicionālajām patriarhālās sabiedrības vērtībām: izglītība, ekonomika un politika. Augstu attīstības līmeni tad var definēt kā tādu, kur sievietēm ir pēc iespējas lielākas iespējas šajās jomās. Vīriešu atstumtība no ģimenes, augstais pašnāvību un cita veida varmācīgo bojāeju skaits, cik var saprast, nekādi neatspoguļo tautu attīstības līmeni. Latvijas politiku pēdējā laikā virzījuši dažādi starptautiski pieņēmumi un atzītās prakses. Arī atziņa, ka ir jācīnās par sieviešu dzīves apstākļu uzlabošanu. Tomēr vietējās īpatnības tikušas ignorētas. Nespējot pārvarēt patriarhālos uzskatus par vīrieša dabiski pārāko stāvokli sabiedrībā, vīriešu problēmas ir ignorētas un reducētas uz individuālu psiholoģisko vājumu, kas balstās vīriešu bioloģijā. Tātad Latvijā pastāv kultūra, kuras ietekmē liels skaits vīriešu uzvedas tā, ka to dzīves laiks ir īss vispār, bet daudz mazāks nekā Latvijas sieviešu mūžs. Tiešie cietēji no šādas uzvedības ir paši vīrieši, jo viņi iet bojā traģēdijās uz ceļiem un pašnāvību dēļ. Bet netieši no tā cieš visa sabiedrība. Kamēr kampaņa par ceļu satiksmes drošības uzlabošanu liek rosīties un ieguldīt lielus līdzekļus gan valdībai, gan presei, milzīgi augstais pašnāvību skaits paliek neievērots. Tomēr ir laiks ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka Latvijas miera laiku kultūra vēršas pret Latvijas vīriešiem bargāk nekā Bosnijas karš pret bijušās Dienvidslāvijas vīriešiem. Jāsāk domāt, kā šo situāciju risināt. Nepieciešams izanalizēt, kas tieši Latvijas kultūrā veicina konkrēto uzvedības modeļu veidošanos. Kāpēc vīrieši rīkojas tā un ne citādi? Kāpēc viņi izvēlas alkoholismu, pašnāvību vai uzvedību, kas līdzinās lēnai pašnāvībai? Turklāt jāpēta ir ne vien paši vīrieši, bet visa sabiedrība. Latviešu gēns nepastāv, bet latviešu kultūra gan ir reāla un to iespējams mainīt.
Saīsināti no www.politika.lv
