Nekur nav teikts, ka kalnu ceļi var būt pie sirds tikai kalnos dzimušajiem.
Nekur nav teikts, ka kalnu ceļi var būt pie sirds tikai kalnos dzimušajiem. Varbūt tieši Zemgales rāmais līdzenums ir tas, kas rosina alkas pēc ekstrēmākas vides un piedzīvojumiem, – šādai versijai gatavi piekrist jelgavnieki Aigars Rumpis un Arvis Kalniņš, kas šogad Atēnās noslēdza vienu no posmiem savā veloceļojumā pa
olimpiskajām pilsētām.
Pēdējais ceļojums no pagaidām piecu braucienu sērijas bija visgarākais – maršrutā Kortina d”Ampeco – Sarajeva – Atēnas pagāja 36 dienas, ar velosipēdiem tika pieveikti 2700 kilometru. Kopumā “olimpiskajā seriālā” nobraukti septiņi tūkstoši kilometru un apceļotas 16 valstis. Pirmo 13 dienu garo ceļojumu Jelgava – Berlīne – Jelgava gan veica tikai Aigars kopā ar dēlu Edgaru – Arvis sūrojas, ka mājās atturējušas pēkšņas veselības problēmas. Visi trīs pieveikuši nākamos 800 un 900 kilometru garos posmus, no kuriem viens veda uz Sanktpēterburgu, otrs – pa Vācijas ceļiem starp Berlīni un Minheni. Savukārt ceturtā un piektā brauciena pieci tūkstoši kilometru atkal ir Aigara un Arvja kontā.
“Ja esi bijis kalnos – uz gadu ir miers”
Aigars spriež, ka laikam ir romantiķis kopš jaunības, kad viņu aizrāvuši ceļojumu un piedzīvojumu stāsti. Atceras pirmos ceļojumus ar autostopiem septiņdesmito gadu sākumā. Tad nācis kalnu tūrisma un vēlāk velotūrisma laiks, kad izbraukātas bijušās savienības republikas. Bet atjaunotās brīvvalsts laikā, kad atvērušās Rietumu robežas, izauklēta ideja par olimpisko pilsētu apceļošanu ar velosipēdiem.
Pirmām kārtām vilina svešzemju daba, atzīst abi ceļotāji. “Man joprojām tie ir kalni,” neslēpj Aigars. “Ja izdodas vasaras atvaļinājuma laikā pabūt kalnos, tad uz gadu ir miers,” viņš smej. Tādējādi iespaidu krājums no šīsvasaras ceļa, kas vedis gandrīz tikai pa kalnu apvidiem, būs noteikti spilgts līdz pat nākamajai vasarai. Bet līdzās tiem arī izjustā vēstures elpa – gan nesenā kara postītajās bijušās Dienvidslāvijas zemēs, gan senatnes zīmju klātajā Grieķijā. “Atēnu Akropole – tā ir jāredz!” īsi, bet izteiksmīgi saka Aigars par ceļojuma kulmināciju, ko viņš neņemoties aprakstīt vārdos.
Tomēr piedzīvojuma svarīga daļa ir arī tikšanās ar ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Tā no šīs vasaras paliks atmiņā lai arī mentalitātē atšķirīgie, tomēr pret ciemiņiem vienādi sirsnīgie serbi, bosnieši, grieķi, arī Itālijas un Rumānijas miera uzturēšanas spēku pārstāvji, kas palīdzēja iekļūt no Horvātijas Bosnijā. “Var jau būt, ka mums īpaši laimējas, taču līdz šim esam sastapuši tikai atsaucīgus cilvēkus,” ceļotāji prāto, ka, iespējams, savu lomu te spēlē arī viņu vienkāršais pārvietošanās līdzeklis velosipēds, kas ļaudīs izraisa simpātijas. Abi pārliecinājušies arī par Latvijas vārda pozitīvo auru – daudzi garāmbraucēji ar signalizēšanu un rokas mājieniem pievērsuši uzmanību uzrakstam uz krekliņiem.
Izturība ceļā un pieticība komfortā
Abiem ceļotājiem nav īpašu problēmu ar izturību un pieticību, kas ir priekšnoteikums labam noskaņojumam brauciena laikā: “Gadās jau, ka sastrīdamies, bet tas ir uz īsu laiku un parasti tikai tad, ja ceļa apstākļi prasa vienošanos par izmaiņām maršrutā.”
Aigars pārliecināts, ka viņu lielā mērā uztur vēl agrāko gadu rūdījums, tāpēc gatavoties sāk apmēram mēnesi pirms gaidāmā starta. “Pa vakariem nobraucu ap 20 – 30 kilometru, pēdējā nedēļā ap 80 kilometru, tad arī nāk sajūta, ka viss kārtībā un varu doties ceļā,” stāsta velotūrists, kas ikdienā gan, velosipēdu “taupot”, labprātāk visur iet kājām. Arvis savukārt atzīst, ka īpaši negatavojas, bet reizi nedēļā sporta zālē atjauno savulaik rokasbumbas un futbola treniņos krātos spēkus.
Ar to abiem pietiek, lai brauciena laikā var ik dienu pieveikt plānotos kilometrus, bet dienas noslēgumā svarīgākais ir atrast vietu, kur uzsliet telti. Palaikam, protams, higiēnas pasākumi liek iegriezties kempingā vai kādā viesu mājā, bet vairums nakšu tiekot pavadītas brīvā dabā. Pirms tam gan parasti ar attiecīgā zemes pleķa saimniekiem notiek vienošanās, kas bieži vien izvēršas draudzīgās sarunās (kurās neiztikt bez stāstiem par Latviju) un noslēdzas ar pārtikas iepirkumiem vai pat dāvinājumiem.
Olimpiskajā ciematā pie jelgavniekiem
Atšķirībā no citām olimpiskajām pilsētām, kur iegriezušies ceļotāji, Atēnas viņus sagaidīja ar vēl jaušamo spēļu uguns virmojumu un paraolimpiādes sākumu. “Cerējām, ka dabūsim biļetes uz atklāšanas ceremoniju, bet nekā – nācās, tāpat kā daudziem citiem atēniešiem un pilsētas viesiem, to skatīties TV ekrānā.” Toties īsi pirms došanās uz māju, jau atstājuši somas lidostas bagāžā, Aigars un Arvis paspēja uz mūsu paraolimpiskās delegācijas vadītāja izkārtoto tikšanos ar sportistiem no Latvijas, starp kuriem četri jelgavnieki. Šādā brīdī sastapt savējos! – priecīgais pārdzīvojums olimpiskajā ciematā pilnībā kompensējis nelielo īgnumu par neiekļūšanu stadionā un visiem citiem starpgadījumiem (ja tādi vispār bijuši).
