No Eiropas ēempionāta brļvajā cļņā Bratislavā atgriezies jelgavnieks Sandijs Melvags.
No Eiropas ēempionāta brļvajā cļņā Bratislavā atgriezies jelgavnieks Sandijs Melvags.
18. vieta nav izcila, taču nevar neņemt vērā, ka mūsu amatieriem nav viegli līdzvērtīgi cīnīties ar sportistiem, kas trenējas, ēd un dzīvo profesionāļu režīmā, saņemot tam nepieciešamo finansiālo atbalstu. Tādēļ jau pati iekļūšana Latvijas izlasē un līdzdalība Eiropas čempionātā ir pozitīvi vērtējama. 1992. gadā Budapeštā startēja Druvis Kalniņš un izcīnīja 10. vietu. 1996. gadā turpat Edmunds Ķirsis bija 21. Šajā gadā sieviešu čempionātā Oslo 7. vietā ierindojās Rita Grase. Sandijs Melvags pagājušajā gadā Varšavā ieņēma deviņpadsmito vietu, šogad astoņpadsmito.
Savu startu vērtē pats sportists:
Šogad Latvijas čempionātā izcīnīju otro vietu un līdz ar to novēlēju uz Eiropu braukt savam «pāridarītājam» krāslavietim Jevgēņijam Boiko. Ne brīdi gan neesmu juties par viņu švakāks, bet visu izšķir nauda. Ja tās pietiktu, būtu braucis uz treniņnometni, piedalītos papildus kādā pārbaudes turnīrā. Boiko treniņnometnē guva traumu, un pēdējā brīdī bija jāaizpilda robs. Puse dienas bija atlikusi, lai nokārtotu visas saistības ar darbu, mācībām, pirtī nodzītu 2,5 kilogramus svara un sēstos lidmašīnā Rīga Prāga.
Atmosfēru čempionātā nevar salīdzināt ar starptautiskiem turnīriem, jo te «iet uz visu banku». Pēc pagājušā gada pretinieki lielākoties bija pazīstami, taču spēruši ievērojamu soli uz priekšu, ieguvuši pieredzi «Grand Prix» turnīros, par kādiem mums atliek tikai sapņot, – spiests atzīt Sandijs.
Pēc trim mēnešiem Latvijas izlase dosies uz pasaules čempionātu Teherānā, taču, lai pienācīgi sagatavotos šādiem startiem, atkal ir vajadzīgi līdzekļi, kādu jelgavniekiem nav. Pēdējos divos gados cīņas klubam no pilsētas sporta budžeta nav piešķirts ne santīma. Un, pat lai aizstāvētu valsts godu, jāiet pie sponsoriem ar izstieptu roku. Ja valsts attieksmē pret sportu nekas nemainīsies, Latvijas sportisti augstākās vietās nekāps.
