Līdz 12. decembrim «Kino 19»: «Bridžita Džounsa: Saprāta robeža» (pulksten 16 un 20), «Visi desmit jardi» (pulksten 18).
Līdz 12. decembrim “Kino 19”:
“Bridžita Džounsa: Saprāta robeža” (pulksten 16 un 20), “Visi desmit jardi” (pulksten 18).
Pirms trim gadiem režisore Šarona Magvaira debitēja kino ar Helenas Fīldingas grāmatas ekranizāciju – neholivudisku stāstu par trīsdesmit divus gadus vecas šķietami neromantiskas vientuļas anglietes ikdienas sapņiem un neirozēm. Britu režisores, kas līdz tam bija pazīstama kā BBC dokumentālo filmu veidotāja, un amerikāņu aktrises Renē Zelvēgeres uzdrošināšanās attaisnojās ar uzviju.
Otrā filma nāk ar jaunu režisoru Bībenu Kidronu (starp citu, arī viņa līdzšinējā darbība lielā mērā saistās ar televīziju) un patīkamiem jaunumiem Bridžitas profesionālajā karjerā un personīgajā dzīvē. Sapņu prinča lomā iejuties jurists Marks (Kolins Fērts): gādīgs, uzmanīgs un visādā citādā ziņā ideāls vīrietis, ko tagad par savu var saukt Zelvēgeres Bridžita – miesās apaļīgā un garā untumainā būtne, kuras uzvedība Markam var likt gan sarkt citu priekšā, gan galu galā vienkārši krist uz nerviem greizsirdības lēkmju dēļ (jo, pēc Bridžitas neapgāžamās loģikas, skaidrs taču, ka netrūkst to, kas kāro tādu lielisku puisi viņai atņemt). Sevišķi patīkami ir vērot trešo galveno – Hjū Granta atveidoto Bridžitas bijušo nejaucīgo priekšnieku, kas viņas un Marka attiecību lielāko sarežģījumu brīdī atkal parādās pie apvāršņa. Skatītāja tīksmi par aktierdarbu nez vai mazinās pat tas, ka Grants savu lomu spēlē, kā šķiet no malas, pārlieku viegli, tā teikt, bez nevienas sviedru pilītes. Epizodiski filmas iespaidu bojā humora zināma pārspīlētība, samākslotība, dažu ainu “melnā humora” vai farsa potenciāla neīstenošana. Taču, ja arī “Brižitas Džounsas” otro daļu reizēm gribas salīdzināt ar reiz jau dzirdētu labu joku, kam atkārtotā priekšnesumā zudis pirmpārdzīvojuma efekts, tā noteikti nav aktieru vaina.
Ar “Visu desmit jardu” varoņu biogrāfijas īpašu skaidrošanu autori nenodarbojas. Tāpēc tiem, kas nav redzējuši kriminālkomēdiju “Visi deviņi jardi”, pietiks ar turpinājuma “Visu desmit” “sākuma datiem”: Brūsa Vilisa tēlotais izbijušais slepkavnieks Džimijs kopā ar dzīvesdraudzeni vada mierīgas dienas Meksikā, kad kriminālajā pagātnē sakņotos notikumos viņu atkal iepin bijušais kaimiņš zobārsts Nikolass (Metjū Perijs), lūdzot glābt nolaupīto sievu…
Paļaušanās uz pievilināšanas spēku, kāds varētu piemist Metjū Perijam un Brūsam Vilisam jokdaru lomās, nav peļami. Ne tik daudzsološa ir paļaušanās vien uz to, jo scenārija iespējām notikumus virzīt vēlamajā virzienā atstāta tāda kā “otrā plāna” loma. Tāpēc jokus, par kuriem varētu prognozēt, ka tie liks visai zālei locīties vētrainos smieklos, atrast grūti. Perijs, spītējot liktenim un filmas veidotājiem, protams, dara ko var – kā jau komiķis, kam labāk nekā smieklīgas intonācijas padodas grimases un citas izdarības. Tādas kā krampjaini konvulsīvās reakcijas uz iedunkāšanu. Filmā ir arī ungāru bandīts Lāslo (Kevins Polaks) – ar smieklīgu “pārteikšanos” izrunas defektu dēļ un vēlmi ik pa laiciņam iekaustīt dēlēnu. Nepelnīti. Kālab gan bērni būtu jādara atbildīgi par to, ka tiem ir dumji vecāki. Arī skatītājiem nebūtu jājūtas vainīgiem, ja pēc seansa virsroku ņem iespaids, ka filmas nosaukumā minētie jardi šoreiz izrādījies nepārvarams attālums – līdz iezīmēm, kuru dēļ nule redzēto varētu dēvēt par viduvēju bandītkomēdijas farsu.
