Ar ASV vēstniecības atbalstu pagājušās nedēļas nogalē LLU notika seminārs «Biotehnoloģija – lauksaimniecības svētība vai posts».
Ar ASV vēstniecības atbalstu pagājušās nedēļas nogalē LLU notika seminārs “Biotehnoloģija – lauksaimniecības svētība vai posts”. Pils Sudraba zālē bija pulcējušies studenti, mācību spēki, kā arī vairāki jelgavnieki, kuriem šis temats likās interesants. Uzstājās ASV Misūri universitātes profesors Eliots Hermans, LLU profesore Ināra Turka, Latvijas Pārtikas centra pārstāve Olga Orlova, kā arī bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ancāns un raisīja diskusiju par ģenētiski modificētiem augiem un dzīvniekiem, ko izmantojam pārtikā.
Mūsu sabiedrībā diezgan pazīstama ir augu un dzīvnieku selekcija. Selekcionāri tiek celti godā, jauno šķirņu nosaukumos paaudzes pārdzīvo to autoru vārdi. Citādi ir ar ģenētisko modifikāciju, ar ko jau gadus divdesmit nodarbojas gēnu inženieri. Arī tā zināmā mērā ir selekcija, taču tur tiek krustoti ne vairs radniecīgu, bet gan attālu sugu īpatņi. Par to sabiedrībā ir diezgan polāri viedokļi. Viena daļa šo lietu pieņem, otra – noliedz. Tomēr ASV, kā atzina profesors E.Hermans, piemēram, 95% no tur izaudzētās sojas ir ģenētiski modificēta. Liels šādu pārveidojumu īpatsvars ir arī rapsim, kukurūzai un citām kultūrām. Mūsdienās, kad sējumu platības, rēķinot uz iedzīvotāju, samazinās, viena no zaļās revolūcijas jaunajām tehnoloģijām, ar kuru saistās cerības “pabarot pasauli”, ir gēnu inženierija.
Ģenētiski modificētie dzīvnieki pagaidām kalpo tikai laboratorijas pētījumiem. Tiek prognozēts, ka līdz to izmantošanai lauksaimniecībā un pārtikas vajadzībām paies vairāki gadi. Kādi tad varētu būt ģenētiski modificēto dzīvnieku izmantošanas veidi?
Pirmkārt, ģenētiski modificētie dzīvnieki ir ļoti efektīvs modelis cilvēku slimību pētīšanai. Iespējams ne vien izmainīt noteiktu gēnu, bet arī izraisīt plašāka mēroga hromosomu defektus. Tādā veidā, piemēram, pelēm, var modelēt cilvēkam sastopamās slimības. Otra potenciāla ģenētiski modificēto dzīvnieku izmantošanas joma ir lauksaimniecība. Tur gan vēl nav sasniegta komerciālā stadija. Galvenie pētījumu virzieni šajā jomā patlaban ir dzīvnieku augšanas stimulēšana, gaļas un piena sastāva izmainīšana, dzīvnieku pretestības spēju palielināšana attiecībā uz slimībām.
Augšanas stimulēšana tiek panākta ar ģenētiskām izmaiņām, kas nosaka pastiprinātu augšanas hormona sintēzi. Šāda pieeja īpaši sekmīga izrādījusies zivīm – lasim, forelei u.c. Tādējādi panākta svara trīskāršošanās, kā arī lielāka salizturība. Diemžēl šīs zivis pagaidām ir ģenētiski nestabilas. Alternatīva pieeja zivju augšanas stimulācijai ir ģenētiski modificēta rauga, kas veicina zivju augšanu, izbarošana, piemēram, ģenētiski nemodificētām forelēm. Tā arī devusi rezultātus. Taču pastiprināts augšanas hormona saturs šādās zivīs var tikt uzskatīts kā risks patērētāju veselībai. Augšanas hormonu veicinoša lopbarība jau patlaban tiek izmantota ASV fermās, un šis apstāklis izraisījis liellopu gaļas importa ierobežojumus ES. Bet var jau būt, ka amerikāņi kļuvuši pārāk apaļīgi ne ģenētiski modificētās pārtikas dēļ. Iespējams, vairāk pie vainas ir amerikāniskais dzīvesveids, kuram raksturīgs mazkustīgums.
Vēl jāpiebilst, ka pastiprināta augšanas hormona sintēze var būt kaitīga pašiem dzīvniekiem: šis hormons samazina liellopu dzīves ilgumu. Arī slavenā klonētā jeb ģenētiski modificētā aita Dollija manāmi priekšlaicīgi pārcēlusies uz citiem ganību laukiem.
Piena sastāva modificēšana varētu attiekties uz pienā ietilpstošo dabisko antimikrobiālo proteīnu sastāva palielināšanu, govs pienā esošo cilvēkam alergēno proteīnu aizvietošanu ar cilvēka piena proteīniem, tauku satura samazināšanu, kazeīna satura izmaiņām, lai uzlabotu siera kvalitāti utt. Tiek strādāts pie aitu vilnas sastāvā ietilpstošās olbaltumvielas keratīna struktūras izmainīšanas, lai uzlabotu vilnas izturību un krāsu noturību, kā arī pie zīda kvalitātes uzlabošanas, izmantojot ģenētiski modificētus zīdtauriņa kāpurus.
Lopu slimību rezistences paaugstināšana ir sevišķi aktuāla jaunattīstības, it īpaši Āfrikas, valstīs. Taču tas joprojām ir sarežģīts uzdevums, jo spēju pretoties noteiktai slimībai regulē daudzi gēni, no kuriem liela daļa vēl nav noteikti. Darbu ar lielajiem lauksaimniecībā izmantojamajiem dzīvniekiem kavē tas, ka to ģenētiskā modifikācija ir dārga, metodiski darbietilpīga un dod zemus dzīvotspējīgo īpatņu iznākumus. Tādēļ ģenētiski dzīvnieku produktu izmantošana pārtikā un rūpniecībā joprojām ir nākotnes jautājums.
Ģenētiski modificētu kultūraugu īpatsvars lauksaimniecībā palielinās. Mūsdienās pasaulē izsniegts vairāk nekā pusotra simta atļauju ģenētiski modificētu kultūru audzēšanai. No tām vairāk nekā 60% – ASV. Taču komerciālām vajadzībām ģenētiski modificētu pārtiku audzē arī Kanādā, Argentīnā, Urugvajā, Meksikā, Hondurasā, Kolumbijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ukrainā, Spānijā, Vācijā, Dienvidāfrikā, Ķīnā, Indijā, Filipīnās, Malaizijā un Austrālijā. Četri galvenie modificētie kultūraugi ir sojas pupas, kukurūza, rapsis un kokvilna. Šo modificēto sējumu kopplatība ir ap 70 miljonu hektāru. Ģenētisko modifikāciju mērķis ir palielināt šo kultūraugu izturību pret kaitēkļiem, nezālēm un slimībām. Tas savukārt ļauj samazināt lauksaimniecībā izmantojamo herbicīdu un pesticīdu patēriņu, līdz ar to arī vides piesārņojumu.
Atzīme uz pārtikas produkta “ģenētiski modificēts” nav tas pats, kas “smēķēšana nogalina”. Taču bieži vien, jo īpaši Eiropā, tas tiek saistīts ar briesmām, ka šāda pārtika varētu izraisīt ģenētiskas modifikācijas arī cilvēkos (vēl jo ļaunāk – nākamajās paaudzēs). Šādam pieņēmumam nav nekāda pamatojuma. Katrā ēdienreizē mēs uzņemam pārtikā esošos daudzos miljonus “svešu” gēnu un mikrobu – gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes. Lai ģenētiskas izmaiņas varētu nodot nākamajām paaudzēm, nepieciešams, lai tās nonāktu dzimumšūnās: olšūnās un spermatozoīdos. Iespēja, ka DNS fragmenti no apēstās pārtikas nonāktu cilvēka reproduktīvajos orgānos un integrētos dzimumšūnās, ir vairāk nekā apšaubāma, un tai nav zinātniska pamatojuma.
Ģenētiski modificētā pārtika tiek pakļauta daudz stingrākām pārbaudēm nekā tradicionālā pārtika. Tā ir vismaz tikpat droša kā tradicionālā.
ES pieņemtas vairākas direktīvas, kas regulē ģenētiski modificēto organismu klātbūtnes noteikšanu pārtikas produktos. Pārtikas analīzi veic sertificētas laboratorijas. Tajās iespējams noteikt jauna gēna vai proteīna klātbūtni pārtikas produktu izejvielās un gatavajos produktos. Patlaban ES apstiprinātas metodes ģenētiski modificētu organismu noteikšanai šādos pārtikas produktos: sojas pupiņās, sojas miltos, cepumos, augu proteīna masā, kukurūzas miltos un kukurūzā. Ja pārtikas produkts satur vairāk nekā 0,9% ģenētiski modificētas izcelsmes piemaisījumu, tas obligāti jāmarķē.
Oficiāli Latvijā pagaidām nav bijis neviena gadījuma, kad kāds zemnieks vai veikalnieks būtu lūdzis atļauju izplatīt ģenētiski modificētas vielas, augus vai dzīvniekus. Tas gan nenozīmē, ka šādas vielas Latvijā nav ienākušas. 2003. gadā Pārtikas un veterinārā dienesta kontrole bija reģistrējusi trīs gadījumus, kad Latvijā ievesta modificēta soja (tās miltus izmato ļoti plaši – gan kā piedevu desās un jogurtos, gan kā lopbarību – red.).
Latvijā nav skaidri definēta lauksaimniecības perspektīva. Ja pie mums tiks audzētas modificētas kultūras, tad ekoloģiski tīrā jeb zaļā zemkopības līdzāspastāvēšana ir ļoti problemātiska. Modificētie augi sakrustotos ar vietējiem, un mainītos pati lauku vide. Profesore I.Turka šo procesu nosauca par vides bioloģisko piesārņošanu.
