Sabiedriskās domas aptaujas tiek rīkotas tik bieži un regulāri, ka tām visām izsekot nav ne laika, ne iespēju.
Sabiedriskās domas aptaujas tiek rīkotas tik bieži un regulāri, ka tām visām izsekot nav ne laika, ne iespēju. Pētījumu mērķi ir visdažādākie – sākot ar to, ko vislabprātāk ēdam, piemēram, svētdienas rītos, beidzot ar to, kādas ir mūsu politiķu pasaules simpātijas. Sabiedriskās domas pētījuma centrs SKDS pirms kāda laika taujāja, vai Latvijas iedzīvotāji piekrīt, ka viņiem ir iespēja kontrolēt politiķu darbību. Jāpieņem, ka ar vārdu “politiķi” bija domāti ne tikai tie, kas regulāri gozējas televīzijas kameru un starmešu gaismās, bet arī tie, kas lepni nes “tautas kalpu” vārdu “deputāts”.
Uz jautājumu, kāda ir jūsu attieksme pret apgalvojumu “Iedzīvotājiem Latvijā ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību”, 79 procenti aptaujāto atbildēja, ka viņiem nav nekādu iespēju to kontrolēt. Jo interesantāk, ka šādai skepsei vairāk pakļauti Latvijas pilsoņi nekā nepilsoņi. Un tikai 17 procentu respondentu uzskata, ka viņi spēj kontrolēt politiķi darbību. Salīdzinot šos datus ar līdzīgām aptaujām, kas veiktas iepriekšējo četru gadu laikā, jāsecina, ka situācija no 2001. gada nav ne par mata tiesu mainījusies. Visus šos gadus iedzīvotāju skeptiskais skatījums uz viņu spēju ietekmēt Latvijas politisko dzīvi ir svārstījies 77 līdz 79 procentu robežās. Tikai dažu procentu robežās svārstījušās arī atbildes (17 līdz 19 procentu), kurās aptaujātie atzinuši, ka politiķi ir kontrolējami. Aptaujās atbildes svārstās dažādās tā dēvētajās sociāldemogrāfiskajās grupās, bet iepriekš minētajam apgalvojumam piekrituši 68 procenti aptaujāto visās grupās.
Jāsecina ne pārāk iepriecinošs fakts – nav no svara, kādā vecuma grupā ietilpst aptaujātais vai kāds ir viņa ienākumu līmenis. Skeptisks skatījums uz iedzīvotāju iespējām ir visās. Interesanti, ka apgalvojumam “Iedzīvotājiem Latvijā ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību” visbiežāk nepiekrīt daži procenti citu tautību pārstāvju bez LR pilsonības, kuri nodarbināti privātajā sektorā un kuru vidējie ienākumi uz vienu ģimenes locekli pārsniedz 127 latus. Pēdējais secinājums vedina jautāt – kāpēc tieši šī iedzīvotāju grupa uzskata, ka viņiem ir iespējas kontrolēt politiķu darbošanos? Varbūt tāpēc, ka viņi zina lietu patieso stāvokli? Tad jau atliek vien piekrist daudzkārt izskanējušajam apgalvojumam, ka bieži politika un bizness Latvijā iet rokrokā. Tas vedina arī domāt, ka pie mums faktiski nav politisko partiju to klasiskajā izpratnē. Drīzāk tās ir domubiedru grupas, kas apvienojušās noteiktu ekonomisko interešu aizstāvībai un lobēšanai.
Atšķirīgus paradumus šī pati kompānija mēģināja uzzināt, vaicājot, vai Latvijas iedzīvotāji izmanto netradicionālās dziedniecības metodes. Izrādās, tās un tautas dziednieku pakalpojumus izmanto gandrīz trešdaļa iedzīvotāju. Turklāt šādu dziedniecības metožu piekritēju skaits nav būtiski mainījies kopš 1998. gada. Šajā gadījumā nav vienprātības dažādu sociāldemogrāfisko grupu atbildēs. Visbiežāk netradicionālās medicīnas un tautas dziednieku pakalpojumiem pievēršas sievietes vecumā no 35 līdz 44 gadiem, turklāt, lai arī cik tas dīvaini būtu, respondenti ar augstāko izglītību.
Ko varam secināt? Atjaunotās Latvijas politiķi vairumā gadījumu zaudējuši iedzīvotāju uzticību. Turklāt iedzīvotāji neuzskata, ka viņiem ir jelkāda iespēja ietekmēt politiķu pieņemtos lēmumus. Atliek vien doties pie zintnieka un ar tā palīdzību atrisināt savas veselības problēmas, jo valsts nodrošinātajai medicīnai bieži vien neatliek līdzekļu. Tikpat labi var teikt, ka oficiālajai medicīnai neuzticas trešā daļa Latvijas iedzīvotāju. Varbūt tieši šajā apstāklī slēpjas mūsu lielā interese par teju visur publicētajiem horoskopiem?
