Saeimai jāmaina policejiskās tendences, jau tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu.
Saeimai jāmaina policejiskās tendences, jau tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu. Līdz tam izpildvarai jābūt īpaši uzmanīgai, piemērojot spēkā esošo likumu tā, lai prettiesiski neierobežotu personu pamatbrīvības.
Policejiskās tendences, kas vērojamas Saeimas likumdošanas darbā attiecībā uz vienu no personu pamatbrīvībām – pulcēšanās brīvību –, var izrādīties bumerangs, kas atgriezīsies kā finansiāli dārgi tiesas darbi, par kuriem nāksies samaksāt Latvijas nodokļu maksātājiem. Tā vietā, lai mainītu pulcēšanās brīvības prettiesisko regulējumu, kas ietverts likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, Saeima grasās ieviest bargākus sodus par šā likuma pārkāpumiem, tā vēršoties pret pilsonisko sabiedrību. Likuma galvenais klupšanas akmens ir prasība sapulces, gājiena vai piketa dalībniekam saņemt izziņu no pašvaldības, ka tai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, kaut gan šis pats likums deklaratīvi noteic, ka pasākumu rīkošanai nav nepieciešama atļauja. Bet, ja rīkotājam nav izsniegta izziņa, pasākumu rīkot nedrīkst – sanāk, ka likums prasa atļauju saņemt pirms sapulces, piketa vai gājiena. Tā kā šis likums regulē nozīmīgu pamatbrīvību, nav pieļaujams tā normas interpretēt vienīgi ar gramatisko izskaidrošanas metodi. Lai piemērotu šā likuma normas, pašvaldībai tās ir jāinterpretē Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantēto personu tiesību un brīvību gaismā. Jāņem vērā šo dokumentu mērķis un gars. Bet, ja Saeimas pieņemtā likuma normas ar to nesakrīt, šo likuma normu piemērošana uzskatāma par prettiesisku.
Satversmes 116. pants nosaka gadījumus, kādos garantētās tiesības personai var ierobežot. Proti, likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdzīgi to regulē arī vairāki starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencija.
Kā redzams, Satversme prasa tikai iepriekš pieteikt pasākumu, lai tiktu iegūtas tiesības to rīkot. Arī no minētajiem starptautiskajiem tiesību aktiem izriet, ka publiskās varas nesējs var prasīt, lai to informē par plānotajām aktivitātēm, jo tādējādi tas var izvērtēt, kādas darbības jāveic, lai pasākums varētu noritēt pēc iespējas brīvāk un arī lai citu personu tiesības tiktu pēc iespējas ievērotas.
Lai izvairītos no prettiesiskiem administratīvajiem aktiem un neierobežotu cilvēktiesības, pašvaldībām un tiesību aizsardzības iestādēm, interpretējot likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normas, vajadzētu ņemt vērā Satversmes virsregulējumu. Tādējādi pašvaldībai izziņa par pasākuma rīkošanu būtu jāizsniedz nekavējoties pēc pieteikuma saņemšanas, jo izziņai jākalpo tikai kā pierādījumam par to, ka persona pašvaldību informējusi.
Nobeigumā vēl gribu norādīt uz pašlaik Saeimā izskatāmajiem likumprojektiem, kas paredz drastiskus sodus likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neievērošanas gadījumā, neskatoties uz tā prettiesisko regulējumu. Piemēram, Krimināllikumā tiek paplašināta dispozīcija par sapulču, gājienu vai piketu noteikumu neievērošanu.
Saeimai jāmaina policejiskās darbības tendences, gan vēlreiz izvērtējot aplūkoto grozījumu nepieciešamību, gan arī tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu. Līdz tam izpildvarai, piemērojot vai izpildot šīs likuma prasības, īpaša vērība jāvelta to tiesiskai interpretācijai, jo pretējā gadījumā persona Administratīvā procesa likuma kārtībā var vērsties tiesā un piedzīt no valsts vai pašvaldības gan zaudējumus, gan morālo kompensāciju.
Saīsināti no www.politika.lv
