Vai jūs vēlētos liberālu tirgus ekonomiku, pilnīgu demokrātiju un… vienlaikus visus attīstītā sociālisma laika labumus?
Vai jūs vēlētos liberālu tirgus ekonomiku, pilnīgu demokrātiju un… vienlaikus visus attīstītā sociālisma laika labumus? Domājams, uz šādu socioloģisko pētījumu jautājumu vairums atbildētu apstiprinoši. Ko vēl labāku gribēt – ej uz jebkuru veikalu un pērc, ko sirds kāro, saki, ko domā ne tikai draugiem ķēķī, bet arī blakussēdētājam autobusā. Tad vēl, protams, bezmaksas izglītība, veselības aprūpe un daudz kas cits, ko ar nostaļģisku nopūtu atceramies. Vienvārdsakot – pilnīga leiputrija.
Liekas, ka līdz šim Latvijā nav bijis tādas politiskas organizācijas, kas tā vai citādi iepriekš teikto nebūtu solījusi saviem vēlētājiem. Ja izdevies viņus pierunāt un politiķi nonākuši “pie šprices”, iestājas tas, ko mēdzam saukt par skarbo dzīves realitāti. Ne vairs to iespēju, ne arī dukas realizēt solījumus. Dīvainākais, ka tas atkārtojas no reizes uz reizi, no vienām vēlēšanām līdz nākamajām. Paiet četri gadi, un valstī vai pagastā parādās jauns domubiedru pulciņš, kas visā nopietnībā sola jau minēto leiputriju. Un vēl dīvaināk, ka vēlētāji no reizes uz reizi iekrīt. Viņi ir ļāvušies saldo solījumu burvībai, jo padarīt savu dzīvi par vienu vienīgu leiputriju ir taču tik vienkārši – ievelkot vēlēšanu biļetenā attiecīgo krustiņu. Pārējo nodrošinās solītāji. Teju piemirsu, ka visi turklāt vēl solījuši tikt galā ar briesmīgā korupcijas pūķa daudzajām galvām. Viņiem, lūk, esot pareizās receptes.
Vakar pasaulē atzīmēja pirmo Starptautisko pretkorupcijas dienu. Šajā sakarā sabiedrība par atklātību “Delna” publiskoja 2004. gada Starptautiskā korupcijas barometra datus. Tie apkopo socioloģisko aptauju rezultātus no 64 pasaules valstīm. Aptaujās visā pasaulē tiek uzdoti identiski jautājumi par sabiedrības viedokli, korupcijas problēmas nozīmi un sabiedrības saskari ar korupciju. Tiek uzskatīts, ka tā esot vienīgā aptauja pasaulē, kas piedāvā starptautiski salīdzināmus datus par sabiedrības uztveri korupcijas jautājumos. Latvija aptaujā piedalījās pirmo reizi. Faktiski barometrs atspoguļo to, ko socioloģiskajās aptaujās mēdz dēvēt par “vidusmēra viedokli”. Tas ir, ko par korupciju un korumpētību domā nevis speciāla fokusa grupa, piemēram, uzņēmēji, bet gan ikviens no mums – ejot pa ielu, braucot autobusā vai plunčājoties vannā.
Kādi tad esam pārējo 63 valstu vidū? Izrādās, tādi paši kā citi. Latvijas un pārējo valstu “slikto puišu” vērtējuma topā ir politiskās partijas, tiesu sistēma, muita, policija un parlaments. Topa līderi mainās, tomēr to dalībnieki – ne. Redzot šādu globālu pastāvību, gribot negribot uzpeld jautājums – kāpēc tieši šīs jomas vidusmēra iedzīvotājam šķiet viskorumpētākās? Par maz korumpētām sabiedrība uzskata tikai baznīcu, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus un nevalstiskās organizācijas. Salīdzinoši lielu uzticību izpelnās bruņotie spēki.
Kāda ir morāle? Piekritīsiet, ka, iemetot mutē šķipsnu sāls un saucot “salds, salds”, jums neliksies, ka tas bijis cukurs. Tikai kāpēc tā gribas ticēt saldajiem solītājiem, kas, nākdami kā tautas kalpi, sauc “ķeriet zagli!”, bet, sākot mums kalpot, uzmetas par kungiem. Nāk citi solītāji, un atkal mēs, vēlētāji, esam gatavi ticēt, ka tas ir cukurs, nevis sāls, kas ticis mutē.
Tāpat ir ar korupciju. Visi zina, ka tāda pastāv (vismaz tā domā vidusmēra iedzīvotāji), tikai neviens īsti nav redzējis to tuvumā, un visai skeptiski jāsāk skatīties uz visiem, kas savu politiķa karjeru sāk ar vārdiem, ka esot vienīgie, kas zina, kā ar to tikt galā. Faktiski tas ir tas pats, kas minēts sākumā. Saldi vārdi, kusli darbi, bet visi zina, ka ir iespējama leiputrija un pastāv korupcija.
